Krāsas aizdzen bailes

Lai cik skaisti sakopta un izdaiļota būtu slimnīcas vide (Bērnu klīniskā universitātes slimnīca šobrīd attīstās tieši šādā virzienā), bērnam tā var nešķist patīkama, jo sāp, jo bail, jo nezina, kas sagaida. Dakteri klauni var šīs izjūtas mainīt, turklāt neticami īsā brīdī. Stāsta Dr.Guga (@Gunta Lūse).

Parasta dakteru klaunu maiņa parastā pirmdienā. Dodamies slimnīcas gaiteņos – Guga un Pico (@Pēteris Krieviņš). Ik reizi vispirms iegriežamies Neatliekamās medicīnas centrā, jo tur allaž nepieciešams atbalsts. Pajautājam māsām reģistratūrā, kur nedrīkstam iet, izošņājam gaisu un – esam gatavi piedzīvojumam!

Caur stikla vertikāli palātas durvīs ieraugām gaišmatainu meiteni un tēti. Tēvs sēž telpas stūrī, kaut ko lūko telefonā. Meitene tup saklātas gultas vidū. Viņai ir 8 vai 9 gadi, taču sejā izteiksme, kas vairāk piestāvētu nopietnam pieaugušajam. Saskatāmies ar meiteni. Vērojam – vai viņa gribētu, lai ienākam?! Vēl kādu brīdi plivināmies gar lodziņu. Redzam interesi meitēna sejā. Uz mūsu bezvārdu vaicājumu: vai drīkstam ienākt, saņemam piekrītošu galvas mājienu. Esam sajūsmā! Taču – neprotam, nevaram atvērt durvis! Mēģinām, bet nekas nesanāk. Plātām rokas – eh, netiekam. Rādām ar zīmēm, ka vajadzētu atslēgu. Esam izmisuši. Meitene pieceļas no gultas, atnāk līdz durvīm un atver tās.

“Ā, tik vienkārši,” saka Pico, “rokturi vajadzēja uz leju?!” Klauni paliek atvērtajās durvīs, jo viņiem atkal radusies problēma – kā ienākt? “Ienāciet vienkārši,” meitene paskaidro. Labi, mēs piekrītam. Bet kā? Pa vienam? Abi kopā? “Nāciet reizē,” nopietnā balsī teic viņa. Speram sinhronus soļus, un iekšā esam. Durvis aiz mums aizveras. Mēs abi vienlaikus sastingstam. Saskatāmies. Klaunu ķermeņi un sejas izteiksmes pauž: nu ir ziepes! Kā tiksim ārā?!

(Pēc maiņas klaunistabā visu pārrunājot, izrādās, ka tobrīd mēs abi sajutām reālas bailes, ka esam iesprostoti. Ne jau kā cilvēki, bet kā klauni sajutām. Tā notiek, tāda ir mūsu realitāte, kad esam klaunu tēlā.)

Taču durvju fobija mums ātri izplēn, un nu ir jāiepazīstas. Meitene nosauc savu vārdu. Tajā ir 5 zilbes. Sākam tās ritmiski skandināt. (Tas notiek spontāni, acumirklī, mēs ar Pico pat nesaskatāmies, bet abi kopā precīzi izsakām zilbes. Šādi izpaužas lieliska klaunu partnerība – mēs jūtam un reaģējam līdzīgi, šķiet, pat elpojam vienādi.)

Pēc tam mēs nosaucam savus vārdus, tie izrādās nepieklājīgi īsi. Hmm, jāizmēra. Guga ķer pēc mērlentes, kas viņai allaž apsieta vidukli, un mēra visus vārdus. Iznāk, ka Guga un Pico kopā veido meitenes vārda garumu! Ohoho!

Apbrīnā vērojam palātu. “Cik tev te skaisti,” jūsmojam.

“Man te nepatīk!” viņa uzreiz pretī.

“Kas tev nepatīk? Sienas? Skaidrs, ka sienas – tādas gaišas, nekādas,” vervelē klauni.

“Kādas tu gribētu?” Sākam celt dienasgaismā mūsu krāsainos caurspīdīgos lakatiņus. Meitene norāda uz zaļo. Zaļas sienas – tas ir brīnišķīgi! Sākam centīgi tās “krāsot”. Visbeidzot pieliekam zaļo lakatiņu pie sienas. Varbūt derētu arī dzeltenais? Bet diviem klauniem noturēt divus lakatiņus ir neiespējamā misija! Meitene nāk palīgā, un tad jau mums izdodas visiem kopā piestellēt lakatiņus pie sienas.

Piepeši Guga izvelk vēl vienu lakatiņu – violetu. Hmm, ir dzeltens, ir zaļš… un vēl lillā. O, luksofors! Pag, bet nav sarkanas krāsas! Taču ir lillā – lillafors! Pico paziņo, ka no 1. septembra jaunajos satiksmes  noteikumos tieši tādi ir luksofori. Tētis iebilst – vēl jau nav 1. septembris… Bet, redzot mūsu dumjās sejas, mierinoši piemetina: “Tas ir no pagājušā pirmā septembra.”

Pie citas sienas sākas luksofora būvēšana – klauni cenšas salikt pareizo krāsu secību, bet tas galīgi nepadodas. Meitene palīdz, saka priekšā, kāda krāsa seko, tomēr klauniem darāmais vienalga ik pa brīdim nobrūk kā klucīšu tornis. Beidzot izdodas! Visiem sejā prieks, arī meitenei. Neziņas un baiļu pilnā palāta piepeši iekrāsojusies košos toņos, var pamanīt, ka arī skumjas atkāpušās.

Klaunu prieka vilnis par notiekošo ir ļo-o-ti liels un skaļš. Pēkšņi pamanām, ka meitenei sākas tāda dīvaina ķermeņa reakcija. Tētis viņai pieliek savu roku. Tā ir zīme mums. Klaunu mutes harmonikas pieklust, kustības kļūst lēnas, plūstošas. (Mēs nezinām, kādas ir meitenes veselības problēmas, bet sajūtam, ka mūsu skaļums laikam viņu pārlieku satrauca.) Tādā pašā lēnumā turpinām plūst, ritināties, vēdināties laukā no palātas. Bet – atkal tās durvis! Kā tikt laukā? Meitēns smaidot nāk uz mūsu pusi, nu jau viņa zina, kādi neveikļi ir klauni. Meitene atver durvis, un mēs izplīvojam ārā. Tikpat lēnā stilā mājam atvadas, un skandējam viņas garo vārdu pa zilbēm.  

5 gadi un 6 dienas

Satikšanās ar čempioni

Dakteru klaunu maiņa, darba stundas slimnīcā ir kā ieniršana nezināmajā. Neko un nekad iepriekš nevar paredzēt. Kā šodien izpaudīsies mans klauns? Ko mūsu klaunu pāris satiks slimnīcas gaiteņos un palātās? Kāds spēles aizmetnis radīsies mūsu tukšajās klaunu galvās, kustīgajos klaunu ķermeņos un siltajās sirdīs? Kas iznirs no nerimtīgās intereses par šo pasauli, kuru dodamies izzināt?

Šodien ejam maiņā, esam pāris – es un Sintija Markova. Kad klaunu ģērbtuvē izvingrinām ķermeni un savu muļķības līmeni, pašas izsmejamies un izdauzāmies, ir laiks uzlikt sarkanos degunus. Un tad jau mēs esam cits pāris – Daktere Guga un Daktere Kakastrofa.

Savā gaitā un ritmā ar savām dīvainajām skaņām iepeldam gaitenī. Tur ir tikai daži gaidītāji. Pusauga meitene ratiņkrēslā (varētu būt ar kājas traumu). Blakus tētis. Uzreiz pamanām, ka gaidīšanas režīms pie ārsta kabineta ir diezgan ilgs. Par to liecina ķermeņa valoda, piemēram, tēta ķermenis ieslīdzis krēslā, kājas tādas kā atslābušas, dīvaini saliktas. Klauni apstājas tieši pretī un mēģina atdarināt šo kāju pozu.

Eu, izskatās kā sprintera pēdu pozīcija uz starta paliktņa! Un gaiteņa vidu šķērso krāsaina līnija – gluži kā skrejceļš! Skaidrs, jāstartē!

Klauni ieņem zemo pozīciju. “Šaujiet!” Guga uzsauc tētim. Viņš brīdi skatās nesaprotoši, tad sejā parādās smaids! Vīrietis paceļ roku ar neesošu pistoli un dod starta šāvienu. Abi klauni klupšus krišus skrien. Jā, uzvara! Hmm, bet kur bija finišs?

Nākošais mirklis organizējas citādi – Kakastrofa gaida zemajā startā, bet Guga aizjož gabalu tālāk un izveido finišu, tam izmantojot mērlentu, kas viņai apšņorēta ap vidu. “Šauj!” atkal uzsauciens tētim, bet viņš jau pats visu zina un aizrautīgi raida šāvienu gaisā.

Kakastrofa noskrien savu distanci, kļūstot par vinnētāju. Bet tad daktera klauna skats krīt uz meiteni ratiņkrēslā. “Drīkst?” Kakastrofa pajautā, bet viņas rokas un kājas jau dara savu – rokas ķeras pie ratiņkrēsla ragiem, pēda uzspiež krēsla bremzei. Viens mirklis, un jaunā “skrējēja” nonāk uz starta līnijas. Viņa ir nedaudz apjukusi, taču lūpu kaktiņos smaids. Tētis smaida jau pavisam plati.

Guga aizjož veidot finišu, tētis šauj, Kakastrofa startē ar meiteni ratiņkrēslā. Aaaiziet! Finišs sasniegts rekordīsā laikā! “Tu esi uzvarējusi!! Tu esi čempione!” sauc klauni.

Klauni steidz uzzināt uzvarētājas vārdu. Viņa pasaka. Klauni skaļi to izsauc, deklamē, izdzied. Lai visa pasaule uzzina, ka Anna (vārds mainīts) ir uzvarējusi.

Katram, kurš iet garām, tiek pasludināts, ka Anna ir čempione, Anna ir labākā, Anna ir uzvarētāja!! Šo ziņu dzird arī tie, kuri parādās gaiteņa galā vai iznāk no kabinetiem. Klauni lepni un skaļi sauc čempiones vārdu! Var redzēt, ka tas meiteni mulsina, tomēr viņa smaida, un tētim jau ir pavisam jautri. Jo klaunu sajūsma ir tik neviltota, tik patiesa.

Vai nav neparasti, ka vari kļūt par čempionu, pat tad, ja sēdi ratiņkrēslā un atrodies slimnīcā…

Diagnoze kājām gaisā

Gadumijas laiks ir īpašs arī dakteriem klauniem. Jo mēs spīdam! Aptinamies, ietinamies, sapinamies lampiņu virtenēs un mirdzēdami dodamies slimnīcas gaiteņos.  

& Šorīt es, daktere Guga strādāju kopā ar dakteri Kataklizmu (Madara Druvaskalna). Abas esam apkārušās lampiņām, tērptas baltos halātos, kam mugurpusē sarkani izšūts uzraksts Dr.Klauns. Jāpiebilst, ka baltus halātus Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā gandrīz neredzēsi, ārsti un māsas ģērbjas koši un krāsaini.

& Mēs šodien esam superjaudīgā dakteru brigāde!! Dr.Kataklizma ir profesionāla profesore, es – profesores asistente, jāteic gan tāda visai bremzēta.

& Šodien ejam uz onkoloģijas nodaļu. Tās ir ļoti īpašas klaunu maiņas, kad varam tur iet. Dažādu apsvērumu dēļ uz onkoloģijas nodaļu drīkstam doties tikai divreiz nedēļā, bet jūtam, ka esam ļoti gaidīti, īpaši to var nolasīt vecāku sejās.

Ir palātas, kur jāuzliek sejas aizsargmaska, citur iepazīšanos un draudzību ieteicams uzturēt, paliekot durvju ailē, palātā iekšā neejot. Taču, neraugoties uz nepieciešamo medicīnisko piesardzību un smagajām diagnozēm, atvērtība un spēles prieks te mēdz sist augstu vilni.

& Paveram palātas durvis. Viena gulta tukša, otrā mamma ar meitu, mīlīgi sagūlušas blakus, kopā skatās telefonā. Taču pirms tikt dziļāk palātā, jāpāriet speciālam dezinfekcijas paklājam, kas samazina iespējamību palātā iekļūt infekcijām. Uzkāpjot uz šī paklāja, apavi nedaudz pielīp, un rodas interesanta skaņa. O, klauniem to tik vajag! Viņi sajūsmā sauc: “Mušpapīrs, mušpapīrs!”. Tad sāk aizrautīgi mīdīties pa lipīgo virsmu, radot savdabīgu ritmu.

Izpriecājušies attopas, ka ir taču jāsasveicinās. Klanās un iepazīstas: “Profesore Kataklizma, asistente Guga.” Meitene pavisam klusītēm nosauc savu vārdu. “Un kā mammu sauc?” Mamma pasaka.

“Tā, un kur tad pacients?” bargi vaicā profesore. Asistentei Gugai atbilde gatava – viņa norāda uz mīksto mantiņu, kas atrodas tukšajā gultā. Tas ir tāds kā spilventiņš ar smieklīgām kājelēm. Bet mīļmantiņa palikusi gultā otrādi – rumpis lejā, ķepas gaisā. Profesorei uzreiz ir skaidra pacienta diagnoze: “Kājas gaisā sindroms!”    

Klauni vaicā, kā sauc šo pacienti. Meitene saminstinās un lēni velk “ēēēmm”. Klauni māj ar galvu un pieraksta: “Paciente Ēmmm.”

Vēl meitenei tiek izprasīta atļauja pacienti izmeklēt un ārstēt. Meitene atļauj. 

& Profesore Kataklizma pieliecas un nopietni apskata spilventiņu, tad skaļi pēc kārtas nosauc konstatēto: “Četrreiz simts dalīts ar trīs kubā plus zaļš banāns! Astoņi mīnus deviņdesmit, zils apelsīns reiz galds!” Tad pagriežas un bargi uzsauc asistentei: “Pieraksti!”

Guga izmisusi rokas pa somiņu, bet atrod vien flomāsteru. Drudžaini sāk rakstīt uz savas plaukstas, ar skatienu izmisīgi lūdzot meitenei, lai palīdz atcerēties profesores teikto. Meitene čukst. 

* Dr.Kataklizma tik sparīgi plivinās ap gultu un pacienti, ka no dīvainās plecu somiņas piepeši izveļas kaut kas vēl dīvaināks – pēda, kājas gabaliņš!

Tādu gumijas pēdiņu klauns reizēm uzmauc uz pirksta un attēlo soļošanu vai uzmēra kādu kurpi palātā. Bet šoreiz pēda guļ zemē!

Gugai acumirklī viss ir skaidrs: “Profesore, tā taču ir mūsu iepriekšējā pacienta!”

Dr.Kataklizma piekrīt: “Hmm… Ja jau mums ir pēda, bet pacientei Ēmm ir kājas gaisā sindroms, tad viss ir skaidrs! Rīkojamies!”

Viņa ņem pēdiņu un dodas pie “pacientes”, lai veiktu tikai profesoriem vien saprotamu manipulāciju.

Mamma ar meitu vairs ne tikai smaida, bet jautri smejas, vērojot šo visu ambrāžu.

& Kad Dr.Kataklizma ir visu pabeigusi, viņa skaļi sauc: “Kaķis maisā, tu vairs ne-kājām gaisā!” Pacients izārstēts, varam iet.

& Šoreiz klaunu saspēle nenotika tieši ar meiteni, bet caur improvizāciju ap viņas mīļmantiņu. Ik pa brīdim meitene tika iesaistīta spēlē, viņa kļuva par dīvaino dakteru galveno palīgu.

& Maza atkāpe par nejauši izkritušo gumijas pēdiņu. Tādus brīžus dakteri klauni dēvē par klaundieva palīdzību. Rodas neveikla situācija, klauni nokļūst sprukās un mēģina tikt laukā ar godu…, kas, protams, neizdodas. Piepešais negadījums iedod atslēgu spēles turpinājumam.

&Caur visu šo it kā dīvaino jampadraci telpā ienāca vieglums un spēles prieks. Tie bija mirkļi, kad gan meitene, gan mamma, iespējams, varēja aizmirst par nopietno slimību. 

Apelsīns ar Ukrainas karodziņu

Ienest prieku tur, kur prieks ir izsīcis, dāvināt vieglumu un mīlestību. Ar šādu domu devāmies uz Rīgas Kongresu namu, kas tolaik – 2022. gadā pēc kara sākuma –bija pārtapis par Ukrainas bēgļu atbalsta centru.

& Esam dakteri klauni, ikdienā strādājam Latvijas slimnīcās ar medicīniskās klaunādes metodēm. Kāds būs darbs, satiekoties ar Ukrainas bēgļiem, to vēl nezinām. Nojaušam tik to, ka bēgļu atbalsta centrā būs daudz skumju un bēdu atblāzmas, nomākti pieaugušie, nelaimīgas ģimenes. Un bērni, kuriem nācies piedzīvot pārāk daudz. Viņi ir redzējuši un jutuši to, ko nebūtu jāskata savām acīm, nebūtu jājūt nevienam, kur nu vēl bērnam. Sprādzieni un bumbošana, kara šausmas un bailes, neizpratne par notiekošo, došanās prom no mājām, prom no draugiem, no ierastās ikdienas, mokoši ilgs ceļš un nonākšana svešā zemē.

& Stāsts par kādu satikšanos pašā pirmajā reizē, kad ieradāmies bēgļu atbalsta centrā. Esam trijatā – Dr.Guga, Dr.Sedhet un Max. Guga esmu es, Sedhet ir Igors Narovskis, Latvijas dakteru klaunu skolotājs, bet Max – Nimrods Eisenbergs, dakteris klauns no Izraēlas, medicīniskās klaunādes aizsācējs šajā valstī. Nimrods ir ieradies, lai vadītu meistarklases Latvijas dakteriem klauniem, taču ne mirkli nedomājot, dodas pie Ukrainas bēgļiem. Vēlāk mums pievienojas arī Dr.Augs (Aleksandrs Oborins) un Dr.Kvatrseptakkord (Olga Katina-Grāve) ar savu skanīgo ukuleli.

& Esam pārģērbušies, izvingrinājušies, tātad iesildījuši visu ķermeni līdz pat kāju mazajiem pirkstiņiem, iekustinājuši mīmiku, balsi un elpu. Esam gatavi! Soļojam aktīvā zosu gājienā, klakšķinot milzīgās klaunu kurpes. Kongresu nama plašais vestibils cilvēku pārpilns. Visi, kam ejam garām, tuvumā un tālumā stāvošie, paskatās. Kāds iepleš acis, redzot tik dīvainu kompāniju, cits pasmaida, vēl kāds lūkojas neizpratnē vai ar tādu kā tukšu skatienu, kas vēsta par lielu nogurumu un bēdām. Katrs klauns dodas uz savu pusi, šodien strādāsim solo, pa vienam.

& Daktera klauna skatiens ir vērīgs un ziņkārīgs  – visu pamanīt, katrā solī būt gatavam uzsākt spēli. Nesteidzīgi jokainā gaitā lumpačoju pa vestibilu, katru satikto cenšos pasveicināt – ar kādu īpašu ķermeņa izteiksmi, siltu skatienu un krāsainu lakatiņu vilņiem.

& Kad sasveicinos ar zēnu spilgti dzeltenā kapučjakā, viņš piepeši paziņo: “Man šodien ir dzimšanas diena! Man paliek 9 gadi!” O, tas tik ir notikums! – klauns uzreiz gatavs sajūsmā lēkāt. Apsveicu, apsveicu, apsveicu no sirds!! Turpat blakus ir Nazara mamma, viņa uzmet klaunam īsu skatienu. Redzu – mammai nav iebildumu, ka esmu blakus viņas dēlam, tomēr mammas uzmanība visdrīzāk ir citur. Pamanu viņas bēdu pilnās acis, tā izskatās cilvēks, kurš ļoti ilgstoši ir raudājis.

& Klauns piedāvā puikam: iepazīsimies. Savu vārdu Guga sadalu zilbēs, un katru no tām pavadu ar īpašām roku kustībām. Tāpat rosinu izspēlēt zēna vārdu Nazars, kustības izdomājam abi kopā. Puika smaida. Skaidri redzams, ka viņš alkst draudzības turpinājuma. Vaicāju, ko viņam vislabāk patīk darīt? Futbolu spēlēt!

“Ā, cik tur tā darba,” – tā klauns. “Tev bumba ir?”

Nav… – novelk zēns un acumirklī sabēdājas. Bet Guga ceļ roku supervaroņa žestā: tas ir sīkums, tūlīt būs! Ar kāju atripinu neredzamu bumbu un novietoju “laukuma” vidū. Tad paķeru metāla norādi “Vīzu noformēšana” un bīdu tuvāk atkritumu urnai, lai izveidotos pietiekami plati futbola vārti. Puika ielec vārtos, spēle var sākties. Bet man galīgi neveicas – pašas raidītā bumba nekādi neripo vārtos, bet tad, kad bumbu sper zēns, tā trāpa klaunam vārtos, turklāt tik precīzi, ka laižos slīpi.

Pēc vairākiem trāpījumiem klauns sauc: “Tu taču esi īsts čempions!”. Zēns lepni izslejas.

& Piepeši garām slāj mans kolēģis, klauns Sedhet. “Hei, nāc šurp, manam draugam ir dzimšanas diena, viņš ir futbolists!” aicina Guga. Sedhet ir sajūsmā, uzreiz gatavs mesties futbola mačā.

Puika kļūst par spēles gaitas noteicēju, viņš paziņo, kurš būs vārtsargs, kurš – uzbrucējs, kā veidosim komandu. Pēc vairākiem trakiem spēles periodiem Nazars paziņo Sedhetam: tagad sitīsim “пенальти”, tātad paredzēti pendeļi. Dodos tālāk, atstājot azartiskos puišus kareivīgās pozās.

& Vēlāk enerģisko jubilāru satieku vēl vairākas reizes, un ik reizi mums izvēršas aizrautīga spēle. Līdzīgi notiek ar citiem bērniem – kad esam iepazinušies un no sirds izspēlējušies, šķiramies, bet, satiekoties vēlreiz, viņi klaunu uztver jau kā savu draugu. Jo tieši draugu šobrīd ļoti pietrūkst, viņi palikuši tajā tālajā, iepriekšējā, pirmskara dzīvē.

& Kopā ar Nazaru joņojam starp cilvēkiem, kuri stāv garās rindās, lai sagaidītu savu kārtu formēt dokumentus. Spēlējam ķerenes, paslēpes un “stop, sasalsti”. Klauns spraucas starp pieaugušajiem, lūdz paslēpt vai paglābt. Vairāki gaidītāji iesaistās un spēlē līdzi, sāk smaidīt. Piepeši mums pievienojas kāda meitene, viņa uzreiz ir gatava lēkāt, dejot, dauzīties, velk mūs līdzi. Tāda sakāpināta enerģija, kas jūtama vienlaikus ar vēlēšanos brīvi un priecīgi spēlēties. To pamanu daudzos bērnos.

Pārāk ilgi viņiem nācies baidīties, būt rāmiem un pacietīgiem, sēdēt klusi, dzīvot klusi. Kad šajā saspringtajā gaisotnē ierodas klauni, izrādās, ka drīkst skraidīt, blēņoties, skaļi smieties un nebeidzami muļķoties. Un, izrādās, Kongresu nama vestibilā var sadraudzēties ar citiem ukraiņu bērniem, tātad tā ir iespēja turpināt spēlēties arī tad, kad klaunu vairs nav.

& Kopā ar jubilāru un enerģisko meiteni izgudrojam spēli ar caurspīdīgiem lakatiņiem. Bērni tos pārslidina sejai un – es viņus vairs neredzu! Meklēju itin visur, izmisusi prašņāju apkārt stāvošajiem un tuvumā sēdošajiem, brīvprātīgajiem un apsargiem. Daudzi pieaugušie spēlē līdzi: nē, nē, viņu te nav, neesam redzējuši! Kad bērni smejoties norauj lakatus, es viņus ieraugu.

Kādā brīdī jūtu, ka spēles temps kļuvis pārmēru augsts, bērni iekarsuši un nevar apstāties spēlē. Laikam klaundieva sūtīta mums garām iet kāda mamma un meklē sava dēla cepuri. Es sāku runāt ļoti klusā balsī, čukstu, ka man dots slepens uzdevums: sameklēt zēna cepuri. Sarunājam satikties vēlāk. Bērni dodas cepures meklējumos, pieaugušie taujā cits citam, vai kāds to nav redzējis.

& Tomēr man neliek mieru kāda doma: Nazaram taču ir dzimšanas diena, viņam nepieciešams kāds īpašs iepriecinājums! Pasaucu vēl divus mūsu dakterus klaunus, Saša un Oļa ar prieku pievienojas. Tā kā uz sitiena nav iespējams sagādāt torti un svecītes, palūdzu brīvprātīgajām palīdzēm, kuras darbojas pie uzkodu galda, iedot vislielāko apelsīnu. Tajā iespraužu papīra karodziņu, ko biju pagatavojusi mājās, vienkārši izgriezu no papīra taisnstūri, izkrāsoju zili dzeltenu un palūdzu vīram, lai karodziņam pielīmē koka irbulīti.

Ar apelsīnu, kas pārtapis par Ukrainas vēstnesi, svinīgi dodamies cilvēku pūlī, lai atrastu mazo jubilāru. Kāda meitene ierauga mūsu svinīgo nesumu un gandrīz vai pārmetoši sauc: “Bet tas ir mans karogs!” Jā, klauns apstiprina, tas ir Ukrainas karogs, un šodien mēs to dāvināsim zēnam, kuram ir dzimšanas diena.

& Jau pa gabalu ieraugu Nazara dzelteno džemperi. Klauni svinīgi tuvojas. Sparīgi māju viņam! Sniedzu puikam apelsīnu: “Tā ir īpašā kūka, ko šodien speciāli tev izcepa Latvijas dakteri klauni.”

Ieskanas Oļas ukulele, klauni dzied dzimšanas dienas sveicienu. Garām iet kāds brīvprātīgais ar krēslu. Oļa uzreiz iesaucas: mums šis krēsls ir vajadzīgs… un jūs pats arī! Viņa žigli pavelk aiz rokas vēl divus puišus – palīdziet.

Mazo jubilāru apsēdina konfiscētajā krēslā, vīrieši met viņu gaisā. Klauni skaļi sauc: viens, divi, trīs… un tā līdz pat deviņi. Es redzu sajūsmu zēna acīs, matu sprogas plīvo, smaids līdz ausīm. Smaida arī daudzi apkārtējie, aplaudē.

& Sveikšana beigusies, dodamies tālāk strādāt. Es vēlreiz ieraugu puikas mammu, cauri cilvēku drūzmai mūsu skatieni sastopas. Tas ir vien īss mirklis, viens zibsnis, bet mammas sejā es saskatu trauslu smaidu.

Mēs esam īstie, laiks operācijai!

Šodien es, Daktere Guga, eju maiņā ar Dakteri Tukli Jaukuli (Jānis Taukulis). Ir piektdienas priekšpusdiena. Ar dažām pieturām un spēlēm Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gaiteņos palēnām virzāmies uz liftu, lai dotos uz šodien ieplānoto nodaļu.

& Taču dīvainas lifta loģistikas dēļ izkāpjam otrajā stāvā. Uzreiz nokļūstam vestibilā, kas ir uzgaidāmā vieta pie operāciju zāles. Garas solu rindas. Palielā attālumā cits no cita sēž bērni ar vecākiem, gaida, kad izsauks. Sēž pa vienam tētis vai mamma, kuri satrūkstas tajā brīdī, kad veras operācijas zāles durvis – varbūt tur vedīs viņu bērnu. Telpa ir pilna ar trauksmi, to uzreiz varam sajust gaisā. 

& Piepeši ieraugām zēnu, kuru pirms tam satikām gaitenī, mums notika jautra saspēle. Tātad zēns mūs jau zina. Taču redzam, ka puika ir tāds kā sastindzis, sejā nedrošības ēna, skatiens satraukts, nemierīgs. Tomēr viņam nekas nebūtu pretim padarboties ar klauniem, arī to redzam.

& “Jums vajag operāciju? Tad jums ir paveicies!” sāk skaļi skandināt daktere Guga. “Mēs esam īstie, mēs esam dakteri! Šis ir slavenais ķirurgs Tuklis, es esmu viņa palīdze! Esam jūsu rīcībā!”

& Ķirurgs Tuklis ir gatavs uzreiz sākt operāciju, jau atvēzējas griešanai ar iedomātu skalpeli. Guga atvirza viņa roku un stingri saka: “Vispirms anastāzija!” Viņa izķeksē no somas nelielu šeikerīti, mūzikas instrumentu, kas līdzinās āmuriņam. Ar to viņa pamatīgi atvēzējas pret pacienta galvu. Anestēzija paveikta, pacients operācijai gatavs!

& Slavenais ķirurgs apsedz puikas galvu ar caurspīdīgu lakatiņu un paziņo stingrā profesora balsī: “Pacients neko nedrīkst redzēt!”

& Klauni svinīgi pasludina, ka operācija sākas. Diagnoze gan izcilajiem dakteriem nav zināma, taču tas netraucē operēt.

& Klauni veic “griezumus” pa krustiņiem uz zēna T krekla. Tas ir zīmējums – stilizēts cilvēks ar krustiņiem sejā, acu un mutes vietā. Kad divi griezumi veiksmīgi paveikti, ķirurgs Tuklis velk trešo tā slaidi un lokveidā – tieši šādi uz krekliņa uzzīmēta smaidoša mute.

& Tad Tuklis kādu brīdi lūr “atvērtajās iekšās”. Pavandās un kaut ko izvelk. “Tev jau laikam šito nevajadzēs?!” viņš pavaicā puikam. Redzams, ka puika zem caurspīdīgā lakatiņa sāk smaidīt. Ķirurgs “atradumus no iekšām” padod Gugai. Viņa centīgi to aiznes telpas stūrī, liek kaudzē.

& Tuklis izvelk zarnu un sāk to tīt ap roku kā virvi. Zarnu ir daudz un tās ir neganti garas, abi klauni tin un tin. Pēkšņi pārcentīgais ķirurgs attopas – izvilkts par daudz!! Sāk rūpīgi visu stūķēt atpakaļ.

& Pēc mirkļa Dakteris Tuklis nokliedzas “Gatavs! Operācija pabeigta!” Aizšūt neesot nepieciešams, gan jau līdz kāzām sadzīs! Klauni taču zina, ko dara!

& Pasākums beidzas īstajā brīdī, jo no operāciju zāles iznāk māsa un aicina puiku iekšā. Viņš aiziet gandrīz vai palēkdamies, tādā sajūsmā par nupat notikušo.

Kā mainīt pasauli dažās stundās

Mums rodas nodoms aprakstīt vienu dakteru klaunu maiņu slimnīcā. Taču saprotam, ka, ietverot katru epizodi dakteru klaunu darba stundās, lasāmviela iznāktu pārlieku gara. Pakavējamies vien pie pāris šķautnēm ikdienas mozaīkā.

& Ienākšana slimnīcas ņudzīgajā ikdienā mums, dakteriem klauniem, allaž ir kā svētki. Šodien jau pa ceļam uz galveno korpusu notiek vairākas zīmīgas sastapšanās. Dakterei Bezē (Zelma Magazniece) šodien palīgos ir vārna, rokas lellīte, arī viņai ir milzu interese par bērniem, kuri kuplā skaitā piepilda vestibilu. Dakterei Gugai ap vidukli apstiepta mērlenta, ar to ik reizi tiek izmērītas hotdoga desiņas, kas karsējas “Narvesena” veikaliņā aiz stikla, sak, vai tad beidzot ir paaugušās?!

Daudzi bērni ieurbušies ar acīm telefona ekrānā, citi švīkā zābaciņus un bikli vēro apkārtni. Kāda māmiņa, apsēdusies nostāk, baro mazuli ar krūti. Kalsns puišelis kāri ēd bulciņu, novējo kanēļa smarža. Visu garo solu rindu aizņēmuši pusaudži sportisti, viņi atnākuši uz pārbaudēm trenera pavadībā. Kādam satiktajam klauni uzspēlē mutes ermoņikas, citam māj ar krāsainiem lakatiņiem gluži kā tautas deju ansambļa dalībnieces, vēl vairākus pompozā procesijā pavada uz reģistratūru.

Piepeši kaut kur netālu atskan bērna raudas, skaļas un izmisīgas. Klauni saspicē ausis – tas attiecas uz mums! Meitene, apmēram trīs gadus veca, sakņupusi mammai uz pleca. Apkārt māsas, vēl kādi ļaudis. Pat nevar saprast, izmeklējums būs vai jau ir noticis, taču meitēna raudāšanā ir pamatīgi decibeli un liela bēda.

Klaunu uzdevums – mēģināt pārķert meitenes uzmanību. Ja bērns ir jaudīgās emocijās vai sāpēs, tas ne vienmēr izdodas. Bet šoreiz klauniem ir radies ļoti svarīgs uzdevums – viņi sasveicinās ar pandu. Tā ir mīkstā rotaļlieta, ko meitene tur aiz vienas ķepas. Klauni cienīgi klanās mazajam zvēriņam. Vēl raudot, caur asarām, gar mammas muguru mazā slepus sāk lūkoties uz mums. Gribam iepazīties un cienīgi vaicājam, kā šo draudziņu sauc. Pandu sauc Panda! Tā atbild meitene. Turpinām sarunu ar Pandu un ar acu kaktiņu redzam, ka meitenes raudas jau rimstas, sejā sāk vīdēt gaišums. 

Klauni pārrunā pandas ēdienkarti, un tad paši kārīgi saēdas zāli un koku lapas. Meitene smaida, brīžiem iesmejas. Mamma un māsas saskatās, atviegloti uzelpo. Klauni atsveicinās un kā divas pandas ar resni pieēstiem vēderiem sinhronā solī dodas prom. Aizmugurē skan smiekli.

& Parasti daudz gaidītāju ir pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas. Kādam puisim ir ieģipsēts pirksts. Klauni brīnās: vai izbāzi pirkstu pa lidmašīnas logu un tev ieknāba putns?! Puisis smīnot apstiprina: tieši tā arī bija! O, tad ir īstais brīdis pajautāt par lidojuma mērķi un ceļojuma galapunktā redzēto. Veidojas spraiga un smieklīga saruna. Pusaudzis neatpaliek no klauniem fantāzijas lidojumā un blēņu runāšanā.

Turpat netālu sēž maza meitene, viņa uzsauc klauniem: re, man arī savainots pirksts! O, tu arī lidoji uz Austrāliju. Nē, iespiedu mašīnas durvīs – meitene precizē. Klauni sāk minēt, kas tā par mašīnu. Šujmašīna? Saldējuma mašīna? Trauku mašīna? Minēšana kļūst par aizraujošu spēli, kas turpinās, kamēr meiteni izsauc pie ārsta.

& Pie pašām durvīm sēž puisēns ar mammu. Klauni pieklājīgi apvaicājas: vai esat šeit ieradušies ekskursijā?! Mamma smejot apstiprina. Puika skatās izbrīnīts – es taču atbraucu pie ārsta!! Bet, ja jau ekskursija, tad dakteri klauni ir labākie gidi pasaulē! Tā ir mūsu zvaigžņu stunda! Laipni iepazīstinām ar krēsliem, lampām, grīdas segumu… Pie vienām durvīm klauni apstājas kā iemieti, izbrīnīti saskatās un viens otram jautā: eu, vai tu zini, kas ir aiz šīm durvīm?! Nē! Šajā episkajā mirklī garām nāk jauns vīrietis darba kombinezonā. Klauni aši metas pie viņa: “Cienītais profesor, jūs noteikti zināt visu, palīdziet! Palīdziet izārstēt bērnus!!” Darbinieks sirsnīgi smejas, tad sataisa bargi nopietnu seju un pasludina, ka viņš noteikti varētu izārstēt, tik šodien nav līdzi īstā skrūvgrieža. Eh!

& Uzbraucam 4. nodaļā. Ielūkojamies katrā palātā, lai pamanītu, kur esam visvairāk vajadzīgi. Kādā palātā ir aptuveni četrus gadus vecs puika, pie viņa ienākusi māsa, kura gatavojas veikt procedūru. Vaicājam zēnam, vai drīkstam ienākt. Atļauju saņemam. Var redzēt, ka puišelis ar prieku sagaida klaunus, taču tad sāk slēpties – aizlien aiz mammas, pēc tam piekabinās tētim, kurš tobrīd ienācis ciemos. Pēc tam puika sāk trauksmaini šaudīties pa palātu. Māsiņa mēģina tikt klāt viņa rokai, lai nomainītu katetru. Klauni mēģina uzsākt spēli, iesaistot zīmējumus uz palātas sienas. Puika turpina jozt. Tad sākam pūst balonu. Neredzamu, iztēles balonu. Pūšam to arvien lielāku un tad – līgani palaižam uz zēna pusi. Viņš skrējienā apstājas kā sastindzis. Skaidri redzams, ka viņš ar skatienu seko “balonam”.

Spēlē iesaistās mamma un, viegli pieskaroties ar pirkstu galiem, palaiž "balonu" uz tēta pusi. Tētis arī uzsit. Puika skatās. Tikmēr māsiņa darbojas ap viņa roku – veiksmīgi, procedūra pabeigta. Puika uzsit balonam, tas lido pie klauniem. Spēle turpinās vēl kādu brīdi, līdz atvadāmies.

@@@Tās ir tikai dažas epizodes no vienas maiņas. Tā ilgst tikai divas līdz trīs stundas, bet ietver ļoti daudzas satikšanās, neticami blīvas epizodes un spilgtas emocijas.

Klaunu darbdiena ir kā pamatīga puzle, ko veido spēles mirkļi ar bērniem, ar viņu vecākiem un slimnīcas darbiniekiem – ne tikai mediķiem, bet arī tehniskajiem palīgiem, apkopējām, garderobistēm, ēdiena piegādātājiem un vēl, un vēl. Ikviena spēle rodas tur, kur pirms mirkļa vēl nekā nebija, vai arī bija kas cits – sāpes, skumjas, bēdas, garlaikota gaidīšana, neziņa...

Katrs puzles gabaliņš ir īpašs un neatkārtojams, ar savu formu un krāsu. Katrs ir svarīgs un veido kopējo bildi. Tā ir slimnīcas atmosfēra, ko dakteri klauni neatlaidīgi, dienu pa dienai, stundu pa stundai un ikkatru minūti cenšas mainīt.

Pastaiga ar aitu un mērķi

Ko tur slēpt, dakteriem klauniem slimnīcā ne jau visas satikšanās izdodas veiksmīgas. Kā saka mūsu skolotājs Igors Narovskis: ne katram bērnam vajadzīgs klauns. Un pat, ja ir vajadzīgs, varbūt ne tieši šajā mirklī, ne šajā dienā. Klauna darbs ir paveikts arī tad, ja bērns mūs atraida: negribu, lai ienākat palātā! Un mēs to pieņemam ar cieņu un vieglumu. Jo, iespējams, klauns ir vienīgais visā slimnīcā, kuram bērns var pasacīt “nē!” un viņu respektēs. Tas bērnam ir kā apliecinājums, ka viņa izjūtas tiek cienītas.

Ko tur slēpt, katrā dakteru klaunu maiņā ir daudz veiksmīgu satikšanos ar bērniem, vecākiem un mediķiem. Un vēl – starp tām ir ļoti īpašās, tādas, kas piešķir mūsu darbam mirdzumu. Taču ikvienu spēli un tikšanos, pat ja tā ilgst tikai pāris minūtes, izbaudām līdz vismazākajam sīkumam. Smeļam, baudām, peldamies šajās emocijās.

* Nereti kopīgo spēles prieku izdodas apvienot ar nepieciešamo – lai bērns varētu veiksmīgāk atveseļoties. Tāds bija arī gadījums, ko saziņā ar savu tās dienas partneri, klaunu kolēģi Bambukā (Sintija Markova) dēvējam par kakājošo aitu.  

Dakteri klauni Guga un Bambukā nokļūst palātā, kur pie puisēna tieši tobrīd ienākusi mediķe un ierāda, kā viņam jāvingro pēc operācijas. Ieinteresēti vērojam notiekošo un mēģinām darīt līdzi. Mums īpaši neizdodas (tā ar klauniem notiek!), tomēr ļoti izteiksmīgi cenšamies.  

Speciāliste piekodina, ka zēnam jātrenējas staigāt. Mums divreiz nav jāsaka! Lūdzam, lai puika parāda klauniem, kā mēs drīkstam pārvietoties pa viņa palātu. Puika sper soļus uz vienu un otru pusi, mēs centīgi atdarinām, bet dīvainā kārtā mums iznāk galīgi aplam. Labu laiku notiek jautra kustēšanās pa palātu.

Piepeši Bambukā aizjoņo pie papīra dvieļu turētāja, izrauj pāris loksnes un aši samīca papīra bumbā. Ā, Gugai spēle ir skaidra! Jožu uz otru palātas stūri pēc atkritumu groza un nostājos kaujas pozīcijā – turu grozu sev priekšā un gaidu metienus. Bambukā met papīra bumbuli un trāpa papīrgrozā! Tagad kārta puisim. Sākas sacensības. Lai trāpītu grozā, puisim nākas pārvietoties, jo arī “grozs” virzās te šurp, te turp.

Palātā ienāk māsa. Mēdz gadīties, ka personāls visai aizdomīgi lūkojas uz klauniskajiem papīrgroza pārvietošanas manevriem, bet ne šoreiz. Māsa smejas un aizrautīgi seko līdzi karstajam sacensību garam. Kad viņa dodas prom, vēl pačukst klauniem, ka šim pacientam nepieciešams daudz staigāt. Ahā, uzdevums skaidrs! Bet - kā to īstenot??

Prāts netiek ieslēgts, Guga vienkārši sper laukā: aita grib staigāt! Un jau nākamajā mirklī es pārvēršos par blējošu aitu, kas dīdās pie palātas durvīm. Bambukā pasniedz puikam neredzamu aitas pavadu, bet pati pārtop par viņa miesassargu.

No palātas iznāk dīvaina procesija – pa priekšu iet viens klauns, kas skaļi blēj kā aita, aiz viņa virzās puika un šiverē otrs klauns, veicot savdabīgus manevrus. Ar acs kaktiņu pamanu, ka zēna gaita nav īpaši enerģiska, viņam iet nav viegli. Tādēļ aita piestāj, ieblējas un… ar elegantu pietupienu pakakā. Nepārprotamajai kustībai tiek pievienota atbilstoša skaņa. Tā nu scenārijs izkristalizējas visai dramatisks – pastaigā ir izvesta aita ar caureju. Aita blēj un ik pa brīdim pietupstas kādā nodaļas gaiteņa stūrī, lai atvieglotos.

Aiz aitas muguras valda bangojoša jautrība, jo Bambukā piešķiļ savas klauniskās dzirksteles visam šim “aromātiskajam” vadāšanas procesam.

Pēc krietna brīža atgriežamies palātā. Aitas caureja rimusies, bet smiekli turpinās. Taču pats galvenais – zēns ir kārtīgi izstaigājies. Turklāt tā nav bijusi iešana ar mērķi: “Tev noteikti jāstaigā, jo pēc operācijas jāatjauno kustības!”, bet gan aizrautīga un jautra spēle.    

Kā noslēpties un kāpēc atrasties

Slimnīcā valda pēcpusdienas rosība, gaiteņi un uzgaidāmās telpas pārpildītas. Un tad ierodas dakteri klauni, šodien pārī strādā Pičs (Ainārs Eidons) un Guga (Gunta Lūse). Pičs ir bruņojies ar ģitāru un aizrautīgi to spēlē, pielāgojoties apkārt notiekošajam. Guga plivina krāsainus lakatus un ik pa brīdim laižas neprātīgās dejās. Vispirms dodamies uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļu. Vairumam bērnu un vecāku te jāpārcieš grūta gaidīšana, jo nereti paiet ilgs laiks, kamēr ārsti izzina, kas īsti bērnam kaiš. Ja kādam ir jāgaida, tad viņš ir pelnījis satikt dakterus klaunus!

Guga un Pičs ienāk telpā un redz apmēram 8-10 gadus vecu puiku ar tēti. Puika sēž krēslā, viņam pievienota intravenozā sistēma. Abi izskatās nedaudz saguruši un nomākti. Pičs sveicienam uztrinkšķina ģitāru. Tad sasveicināmies pa īstam. Piepeši abi klauni ierauga medicīniskos metāla ratiņus. Tie izskatās līdzīgi paplātei uz riteņiem, ko ieripina viesnīcas numuriņā, lai pasniegtu brokastis. Klauni sāk servēt galdu. Jums kolu? Sulu? Kefīru? Puika iesākumā skatās neizpratnē, tad nedaudz pasmaida un izvēlas. Klauni itin veikli salej dzērienus, viņi spēj tos iztecināt gan no ģitāras korpusa, gan somas stūra, gan tāpat – no neredzamas pudeles vai tējkannas, tikai ar skaņu vien.

Tētis tomēr vēlas kafiju. Guga ilgi nedomā, liek plastmasas trauciņu pie kontaktligzdas sienā un – šļurrr! – kafija tek rūkdama. Ak, ar pienu?! Trauciņš aši tiek pārvirzīts pie otras rozetes. Gatavs!

Turpinājumā, protams, ēdienu izvēle. Piedāvājumā ir gan burgeri, gan maķīši, gan hesīši, arī čipsi, protams. Kraukšķinām visi. Jautrība sit augstu vilni, jo puika savu “ēdiena trauku” piepeši sparīgi šļaksta uz tēta pusi. O, klauniem ideja patīk! 

Guga “met” Pičam sejā (nu to lielo torti), Pičs šausmās metas sāņus, gāžas un krīt. Pēc tam pamatīgu šļakatu no Piča dabū Guga. Puika un tētis smejas.

Tad klauni ierauga, ka sistēmas bundulī šodien nav iepildīta kola, bet tikai bezkrāsains spraits, par to viņi izsaka aizrādījumu medicīnas personālam. Nē, sauc puika, tas nav spraits, tās ir zāles!! Ak, zāle? Pičs pagriež ģitāru otrādi, iedarbina trimmeri un zāles pļaušana iet vaļā. Vai vajag vēl zāli? Nē, pietiek! – puika sauc un smejas.

Klauni cienīgi atvadās un dodas tālāk, apciemo citus šajā nodaļā. Seko citas satikšanās, muzikāli starpbrīži un saspēles.

Kad klauni dodas prom, muzicēdami iet garām pirmīt satiktajam puikam, ieraugām, ka aina ir pilnīgi mainījusies – no lielā smējēja ne vēsts. Puika raud, izmisīgi ierāvies krēsla stūrī. Tētis izskatās ļoti uztraucies. Gaisā jaušams saspīlējums. Ap zēnu darbojas vairākas māsiņas. Izrādās, puiku ved uz operāciju. Vispirms viņam vajag pārģērbties slimnīcas pidžamā, tā ir rūtaina un milzīga. Puisēns protestē, asaras birst. Dakteri klauni mēģina piesaistīt viņa uzmanību, tas neizdodas. Tomēr mēs paliekam.

Klauni ieprasās pavadīt zēnu uz operāciju, mums to atļauj. Puika galīgi noraudājies, iesēžas ratiņkrēslā. Viņam galvā uzliek vienreizlietojamo cepurīti, tādu baltu un nedaudz caurspīdīgu. Cepures pankūka ir liela, slīd pāri sejai. Puika to vēl spītīgi norauj lejup, nu viņa seju vispār nevar redzēt. Kur viņš pazuda? Kur viņš ir? – sauc klauni un sāk zēnu meklēt. Zem matrača, naktsskapītī, zābakos, uz griestiem... Puikas nekur nav! 

Kādā brīdī zēns atsedz seju. Klauni ir laimīgi – atradās, beidzot atradās!! Bet viņš atkal pazūd zem cepures. Kur ir? Kur palika? Meklējam!

Pa gaiteni dodas īpaša procesija – priekšā dipina Guga, katrā rokā kā karogu vicinot krāsainu lakatu, tad brauc ratiņkrēsls ar puiku, bet aizmugurē soļo Pičs un spēlē ģitāru. Procesiju noslēdz zēna tētis.

Kamēr gaidām liftu, puika ik pa brīdim noslidina cepuri pāri acīm. Spēle turpinās, klauni atkal metas viņu meklēt. Kad zēns kārtējo reizi pavelk augšup cepurīti, ieraugām smaidīgu seju. Smaids viņa sejā neizzūd arī tad, kad māsiņa ieripina ratus pa operāciju bloka durvīm. Klauni māj, puika māj pretī, durvis aizveras.

**** Sajust, pamanīt, noķert bērna tēmu, pārvērst to vieglā spēlē, šādi izmainot notiekošā uztveri – tāds ir dakteru klaunu uzdevums. Zēns it kā grib paslēpties no smagās situācijas, no nesaprotamā un biedējošā, kas notiek ar viņu, to ataino viņa dusmīgais žests – cepuri pār acīm! Bet klauni ierauga, ka puikas patiesi nav – viņš ir gluži vai izgaisis! Klauniem ir žēl, ka pazudis jaunatrastais draugs, metas zēnu meklēt. Kad draugs atkal atrodas, klauni ir ļoti priecīgi. Tā spēle turpinās, līdz slēpšanās vairs nav aizvainoti dusmīga, bet viegla un jautra.

Atzīsimies – pirmajā brīdī mums, klauniem, šķita, ka diez vai izdosies puiku izcelt no asarām un bailēm, šādos šoka brīžos ne vienmēr izdodas pārķert bērna uzmanību. Iespējams, mums tiešām tas nebūtu izdevies, ja klauni ierastos tikai tajā brīdī, kad zēns uzzina par gaidāmo operāciju, apjauš notiekošo. Bet zēns jau pirms tam ar mums iepazinās, saspēlējās, un tas ļoti palīdzēja. Un mēs negājām prom, mēs palikām, lai arī tobrīd šķita visai bezcerīgi atrisināt šo situāciju. Mēs meklējām pavedienu, aiz kā aizķerties. Un tad uzradās cepurīte.

Dzīvesprieks lielā spilvenā

Kad esam jau krietnu laiku strādājušas, gaitenī mūs apstādina ārsts un lūdz ieiet pie kāda jaunieša. Puisis esot cerējis, ka viņu šodien izrakstīs, taču bija jāveic vēl izmeklējumi, nu nācās palikt un jāgaida rezultātus. Viņš esot ļoti nomākts, drūms, pat sarunāties negribot.

Dodamies uz daktera ieteikto palātu, taču atceramies, ka te jau šodien bijām, radījām spēli ar apmēram 9 gadus vecu puiku. Savukārt otrs puisis, daudz vecāks, vispār neiesaistījās, aizgriezies gulēja, uzvilcis segu pāri galvai. Kad vēlreiz ienākam palātā, aina ir tāda pati – jaunietis guļ, pagriezis muguru pret durvīm, var just, ka norobežojies no visa un visiem. Klauni ir ziņkārīgi, tač jāzina, kas un kā.. Piecilpojam klāt un cienīgi iepazīstamies, it kā neredzētu, ka puisis cenšas vilkt segas stūri arvien ciešāk uz galvas.

Tad klauni iebrēcas: Vai tu zinu, ka mūs viss “besī"?! Mēs meklējam vēl kādu, kam tā ir.

Jā, mani “besī” – puisis noburkšķ. Skatiens tukšs, pelēks. Sākam interesēties par viņa mūzikas gaumi, jo redzam, ka viņš telefonā skatās mūzikas klipus. Taču puiša atbildes ir strupas, lai neteiktu, ka to vispār nav.

Bet ko tu tagad gribētu? – klauni nerimst taujāt. Ilgs klusums.

Es gribētu mājās! – visbeidzot noskalda pusaudzis.

Un ko tu tur darītu? – klauni kļūst arvien ziņkārīgāki.

Gulētu! – asi atcērt viņš.

Hā, klauni ir sajūsmā: tad jau “īzī pīzī”, gulēt vari arī te – vieta ir, gulta ir! Puisis purina galvu – tas ir citādi. Klauni nesaprot – kas tad mājās ir labāks?! 

Jauneklis ilgi klusē, beidzot izveļ šādu tekstu: Spilvens lielāks.

O, to var labot! Klauni sāk čakli rosīties. Izstīvē no puiša pagalvja spilvenu, tam virsū uzliek vēl vienu, ko nočiepj tukšajā gultā. Vai tā der? Nē, par mazu! Tad virs spilveniem klauni horizontāli uzstutē garo sistēmas statīvu. Tam virsū uzceļ naktsskapīša atvilktni. Vēl par mazu?! Klauni pieķeras gultai – hops! – paceļ un ar rāvienu izceļ vienu gultas galu un lepni to uzkrauj dīvainajai piramīdai.

Jā, tagad lielums ir pietiekošs, – teic puisis un viņa skatienā pavīd smiekliņš. 

Tad viņš pavēlnieciski paziņo: šāds spilvens ir pārāk ciets!! Ak, tā?! Turpmākās piecas minūtes klauni, puiša komandēti, nesekmīgi mēģina milzīgo “spilvenu” padarīt mīkstāku. Tomēr nekā!

Tad Daktere Oi pamana, ka puiša gultai ir pults, ar ko var manipulēt, piemēram, pacelt galvgali vai kāju balsta daļu. Seko ilga un precizējoša pults regulēšana, kamēr puisis guļ jau gandrīz sēdus. Jā, šāds spilvens der, – jauneklis smīnot apstiprina. Tad cieti paziņo, ka viņam nāk miegs, tagad viņš gulēs. Taču smaids, kas jau pirms brīža iezadzies viņa lūpu kaktiņos, nepazūd.

Klauni sāk spēlēt bērnu šūpuļdziesmu un klusītēm čukst: guli, guli… Pēc mirkļa klauni sāk ūjināt: vai tu jau guli? Paiet sekundes un klauni skaļi čukst: vai tu jau paspēji aizmigt?! 

Puisis smaida, nu jau pavisam plati. Klauni piekodina otram zēnam, kurš smejoties vērojis visu šo ambarāžu, lai pieskata kolēģa miegu, un uz pirkstgaliem izlavās no palātas. Bet – nepaiet ne minūte, un Dr.Oi uztraukta ieskrien ar bažīgu vaicājumu par aizmigšanu. Jauneklis sirsnīgi smejas.

“Kontrole” ierodas vēl divas reizes. Un vēl trešo – pēc tam, kad jau esam izstaigājušas nodaļas otru spārnu. Ienākot redzam, ka abi puiši aizrautīgi sarunājas, kaut ko skaļi pārspriež. Klauni var doties mājās.

&Dakteri klauni respektē, ja bērns nevēlas kontaktēties, taču ir reizes, kad viņu ir gluži vai jāizrauj no nomāktības dūksts. To daudz sekmīgāk var paveikt ar vieglumu un spēli, ne moralizēšanu vai superpozitīviem uzmundrinājumiem.

Tas ir dakteru klaunu darbs – uztaustīt, gluži vai ar matu galiem sajust, kāpēc un kā mainījusies bērna enerģija, kad to nepieciešams aktivizēt un iedot sparu. Arī palīdzēt atvērt prieku dzīvot – pat tad, ja ārstēšanās vai neziņa par turpmāko slimnīcā kļuvusi kā nepanesams slogs. 

Klaunu vējš

Esam nodaļā kopā ar Dr. Čipu (Elīna Loseva). Ejam pa gaiteni, ielūkojamies katras palātas durvju lodziņā, lai saprastu, kāda ir atmosfēra, vai esam tur nepieciešami. Kādā palātā redzam puiku (apmēram 5-6 gadi), kurš garlaikoti sēž gultā blakus mammai, bet viņa lūkojas telefonā. Pavicināmies pie lodziņa, kamēr mūs ievēro un dodamies tālāk.

Atpakaļceļā piestājam pie šīs palātas. Pieklājīgi un ilgi klauvējam. Pārāk ilgi klauvējam. Skatāmies caur durvju lodziņu, kamēr saņemam atļauju ienākt. Uzzinām, kā puiku sauc, kāds vārds ir mammai. Sākam likt visus mūsu vārdus dažādā saskanībā, rīmējam, veidojam jokainas atskaņas. Puika sāk smaidīt, mamma smejas.

Pamanu, ka mammai rokās ir grāmata ar nosaukumu “Mākoņu grāmata”. Dr. Guga un Dr. Čipa sāk apcerēt mākoņus: ir šķidrie mākoņi, ir apaļīgie, kā pērtiķi, kā lauvas, kā krokodili – attēlojam katru no tiem. Gribam pētīt mākoņus aiz loga, bet tieši šodien to nav. Vējš aizpūtis! Sirsnīgi iesakām zēnam uzmanīgi skatīties pa logu, lai ieraudzītu tos šķidros mākoņus.

Turpinām mākoņu tēmu. Puika smejoties uzsit ar plaukstu sev pa pieri, it kā sakot: ārprāts, nu tie klauni?! Mēs nolemjam, ka viņam uz pieres apsēdusies muša. Mums arī uzreiz ir mušas uz pieres. Sākam tās klapēt! Cīnāmies ar tām, kā mākam! Puika smejoties piedalās mušu kaujās. Tad sakām, ka vajadzīgs ir vējš, lai mušas aizpūstu prom tāpat kā mākoņus.

Puikam starp roku un kāju pirkstiem tiek ieliktas papīra salvetes, ko paķeram no turētāja pie izlietnes. Zēnam tiek uzdevums - vicināt kājas un rokas, šādi vējojot, lai aizpūstu visas mušas. Puisēns smiedamies sāk vicināties. Taču mušu vietā viņš aizpūš klaunus!! Virpuļojam prom, izslīdam gaitenī, krītam un klūpam no milzīgā vēja... Mēs cenšamies tuvoties palātai, bet puika uzreiz sāk sparīgi vicināt rokas un kājas. Un mēs atkal virpuļojam prom pa gaiteni kā vēja pūstas! Un tā atkal un atkal!

Spēle turpinās kādu laiku, to pavada puisēna un viņa mammas smiekli. Cenšamies aizvērt palātas durvis, taču to arī neļauj puikas radītais vējš. Beidzot izdodas. Atvadāmies caur lodziņu un ejam prom. Pametam skatu atpakaļ un redzam, kā puika turpina vicināt rokas ar salvešu driskām.

Līdz ar klaunu vēju ir aizpūsta prom viņa garlaicība un skumjas. Ir radusies spēle tur, kur tās nav bijis. Ir radies vējš, ar ko spēlēties tad, kad klaunu nav. Un galu galā  skumt nav laika – viņam jāmeklē debesīs šķidrie mākoņi!

Vajag mammu? Būs! Vajag meitu? Būs!

Strādāju kopā ar dakteri Oi (Zane Kostiļeva) ķirurģijas nodaļā. Ejam pa gaiteni un vispirms ielūkojamies katrā palātā, lai saprastu, kur visvairāk ir vajadzīgi dakteri klauni. Kādā palātā ir tikai viena gulta, uz tās sēž pieaugusi sieviete un lūkojas telefonā. Uzreiz skaidrs, ka tā ir mamma, kura gaida bērnu no operācijas. Šajā nodaļā to var redzēt visai bieži – bērns ar visu gultu aizvests uz operāciju, bet mamma, tētis vai omīte sēž un gaida. Māsas tad nereti saka: tajā palātā varat neiet, tur nav neviena bērna... Taču dakteri klauni zina, ka tomēr jāmēģina iet, jo šai mammai vai tētim ir ļoti nepieciešams atbalsts. Vecākiem ir mokoši domāt par to, kā norit operācija, viņi nezina, cik vēl jāgaida, laiks rit neciešami lēni.

Ieskatāmies palātā ar tukšo gultas vietu. Mamma paceļ skatu no telefona un uzreiz atmājas, sak, te nenāciet, nevajag. Mēs tomēr nākam. Godbijīgi sasveicināmies. Cienīgi iepazīstamies: Daktere Guga, Daktere Oi. Mamma pasmaida un nosauc savu vārdu. Mēs ļoti pieklājīgi interesējamies, ko viņa te dara. Mamma paskaidro: “Es gaidu.” Hmm, viņa gaida, vajag gaidīt… “Bet kā ir pareizi jāgaida? Parādiet, lūdzu, kā tas ir jādara!” dakteri klauni nopietni interesējas. Mamma rausta plecus.

Ieraugu, ka mamma sēž sakrustojusi kājas. Ā, šitā ir jāgaida! Mēs steidzam apsēsties tāpat kā viņa. Daktere Oi atkrīt krēslā, Daktere Guga grozās, brīnās, jo otra krēsla nav. Un apsēžas tāpat gaisā. Tad mēs mēģinām ļoti precīzi atdarināt mammas kāju pozas. Tas nekādi neizdodas, bet mēs pamatīgi cenšamies. Mamma smejas.

Vaicājam, cik liels ir bērns, ko viņa gaida. Rādām ar rokām, gan augstumā, gan platumā. Mamma pasmaida: 15 gadīgs bērns nav tik mazs. Mēs ķeramies pie metramēra, stiepjam to un rādām, cik garš varētu būt viņas bērns. Mamma smejas: tas ir aplam, šis arī... Pēc vairākiem mēģinājumiem mums izdodas notrāpīt īsto garumu. Vaicājam, cik ilgi tas bērns vēl būs jāgaida. Mamma nezina – varbūt stundu, varbūt divas, varbūt līdz vakaram… Dakteri klauni saskatās, ielūkojas neesošos pulksteņos un ir gatavi gaidīt: ak, mums ir daudz brīva laika!

Sakrustotām kājām tomēr kļūst grūti sēdēt, it īpaši bez krēsla. Seko daži neveikli kritieni, dažas filozofiskas ievirzes sarunas (mamma nebeidz smieties), un mēs atvadāmies.

Dodamies uz palātu, kas atrodas pretējā pusē. Tur sēž meitene pusaudze ar ieģipsētu kāju. Ko tu te dari? – vaicājam. Viņa atbild: gaidu mammu.

O! – klauniem iespīdas acis.

Mēs skrienam uz iepriekšējo palātu un sajūsmā saucam: “Mēs atradām! Atradām!” Mamma nekā nesaprot, brīnās, smaida. “Te mamma gaida bērnu, bet mēs atradām bērnu, kas gaida mammu!! Mēs atradām jums bērnu!!”

Tādā pašā sajūsmā skrienam pie meitenes un izstāstām par savu atradumu. “Tu gaidi mammu! Mēs atradām tev mammu! Tas ir tepat pretī!” Meitene smejas no sirds.

Un tad notiek brīnums! Meitene pieceļas, paņem kruķus un smaidot lec pāri gaitenim. Ieklibo palātā pie svešās sievietes, sasveicinās, iepazīstas. Abas sāk pļāpāt, smejas. Klauni te vairs nav vajadzīgi. Mums ir laiks doties tālāk. Tā arī darām, vien līdzi paņemam nelielu kripatiņu laimes par tikko kā notikušo maģiju.

Dakteru Klaunu darbā itin bieži sastopamies ar īpašiem notikumiem, kas atgadās, spēlējoties ar bērniem un arī pieaugušajiem. Maģijas gan tur nav nekādas. Nereti cilvēkam ir nepieciešams vien neliels vieglums, lai kaut uz brīdi aizgaiņātu skumjās vai drūmās domas, atliktu malā sāpes un bēdas. Dakteru klaunu uzdevums ir ienest šo vieglo vēju, turklāt tieši to pūsmu, kura vajadzīga konkrētajam cilvēkam īstajā brīdī.

Saruna caur priekšmetiem

Nereti dakteru klaunu darbošanās slimnīcā var šķist kaut kas dīvaini bezjēdzīgs. Jo gadās tā, ka neveidojam tiešu spēli ar bērnu, bet gan šim nolūkam izmantojam kādu turpat slimnīcā ieraudzītu priekšmetu. Taču arī šīm epizodēm ir svarīga nozīme, dziļāka jēga un iespējams turpinājums. 

& Palātā, kas atrodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā, ienāk divi dakteri klauni. Tie esam mēs. Bet mēs vispār nepievēršam uzmanību ne bērniem, ne vecākiem, kuri atrodas šajā telpā. Citiem var šķist, ka mēs nemaz neredzam cilvēkus palātā. Jo mēs ieraugām un cieši lūkojamies tikai uz drēbju pakaramo statīvu, uz kura uzkabinātas vairākas jakas. Mēs ar lielu bijību tuvojamies šīm jakām, cienīgi tām paklanāmies. Tad sākam sasveicināšanās ceremoniju. Mēs paspiežam katru piedurkni pa vienai – kā cilvēka roku sveicienā, darām to neizsakāmā priekā. Vēl katrai pasakām kādu komplimentu vai novēlam labu dienu.

Kad godpilnā sasveicināšanās pabeigta, dakteri klauni piepeši izbrīnīti ierauga, ka palātā vēl kāds ir... Te ir vēl cilvēki! Ak! Un tikai tad var sākties spēle ar bērnu. Protams, katras spēles gaita ir atkarīga no tā, ko mēs pamanām, sajūtam bērnā, kāda ir viņa šābrīža interese, tēma. Taču mēdz būt arī tā, ka spēli neturpinām. Tad mēs atsveicināmies no jakas piedurknēm un dodamies prom.

& Kas īsti notiek? Šāda dakteru klaunu pievēršanās ne cilvēkam, bet, piemēram, jakai, nav ne nevērība, ne nejaušība. Kamēr risinās šī komiskā mizanscēna, bērns var to vērot, pabrīnīties, varbūt pasmaidīt, bet vienlaikus jau nedaudz aprast ar dīvaino personāžu klātbūtni palātā. Svarīgi, ka bērnam, esot attālumā, ir iespēja vērot klaunu darbošanos, turklāt parasti turpat tuvumā ir tētis vai mamma, tātad bērns jūtas drošībā.

Pēc spēles ar priekšmetiem dakteri klauni pamana bērnus. Taču, ja mēs sajūtam, ka spēle tieši ar šo bērnu šobrīd neveidosies vai pašlaik nav nepieciešama, pasākums palātā tiek cienīgi noslēgts ar tikpat sirsnīgu atsveicināšanos no iemīļotajām piedurknēm.

& Mūsu ikdiena, strādājot kā dakteriem klauniem slimnīcā, ir it kā viegla un vienkārša – atliek tik reaģēt uz to, ko ieraugām, sadzirdam, pamanām.  

Ar klaunu kolēģi Žipčiku Šķiņķi (Māris Krupenkovs) ejam pa gaiteni, kas pilns ar gaidītājiem. Mazi, lieli, iznīkuši, garlaikoti, noguruši, telefonos sēdoši… Uz gandrīz vienīgā gaidītāju neaizņemtā krēsla ieraugām pūkainu bumbuli. Laikam notrūcis kāda mazuļa cepurei, tāds krāsains un mīksts. Klauni saskatās un acīs parādās izmisums. Ak, nabaga bumbulis! Viens! Pamests! Un noteikti nav vesels, ja jau atrodas te, slimnīcā! Skrienam pie katra, kas sēž turpat tuvumā, un vaicājam: vai tas jūsu, jūsu?! Nav mūsu, nē, nav, nevienam tas nepieder – skan atbildes. Ko darīt?

& Dakteri klauni ir izmisumā par nabaga bumbuļa ciešanām – nedrīkstam viņu pamest, nelaimīgajam jāpalīdz! Uzreiz ieslēdzam sevī “Paw Patrol” misiju – sakopojam visus savus klaunu spēkus palīdzības operācijai! Velkam no kabatām gaisīgos krāsainos lakatiņus, kuri ir katra sevi cienoša klauna arsenālā, un rūpīgi izveidojam nestuves. Uz tām nesteidzīgi, ar izteikti saudzīgām kustībām pārvietojam bumbuli. Guldinām, kušinām un mierinām, lai nesatraucas. Tad saņemam, paceļam nestuves un - no abu klaunu mutes atskan skaļš iūūūūūūūū!, skaidrs, ka ceļā ir devies ātrās palīdzības auto! 

Klauni skaļi sauc pa visu gaiteni: uzmanību, mēs vedam pacientu! Klauni tipina viens aiz otra, pa vidu turot lakatiņu nestuves, kurās atdusas daudzcietušais cepures bumbulis.

To visu vēro bērni un vecāki, kuri gaida savu rindu pie ārstiem. Klaunu veikums prasa koncentrētību un nopietnību, tāpēc apkārt īpaši neskatāmies, tomēr pamanām, ka vairāki mazuļi skatās aizgrābti, daži lielāki bērni smīn, pieaugušie smejas.

Pacients uz nestuvēm operatīvi tiek nogādāts tieši pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas mediķiem. Māsiņas teic, ka būs nedaudz jāuzgaida, tad norāda, kur būtu vēlams nestuves ar bumbuļpacientu nolikt. Arī viņas visu dara tikpat nopietni kā dakteri klauni, tikai acīs tādas mazas smieklu dzirkstelītes. 

Dodamies prom, visiem rindā sēdošajiem uzsvērti stāstot, ka bumbulis tagad ir drošībā – ārsti viņam palīdzēs un izārstēs. 

Maģija ar mežonīgo kaķi

Daktere Guga kopā ar Dakteri Oi dodas kārtējā klaunu maiņā. 

Nodaļas gaitenī vispirms satiekam divgadīgu puisēnu, kurš nevilšus rada ritmu ar kājām, kam mēs sākam sekot savā klauniskajā dejā. Dr.Oi pamazām puikas ritmiem pievieno ukuleles skaņas. Pie mūsu enerģiskā pulciņa pienāk divas meitenes. Vienai uz T krekla uzraksts: Instagram. “Ā, tevi sauc Instagrama,” attopas klauni. Otra meitene uzreiz uzķer spēli: “Es esmu Tiktoka!” Priecājamies par iepazīšanos.

Redzot Oi ukuleli, Tiktoka rāda, ka grib dziedāt. Pasniedzu viņai mutes ermoņikas, pastiepju vertikāli, un meitenei uzreiz ir skaidrs – tas ir mikrofons. Viņa dzied “mikrofonā”, dara to tik skanīgi un maigi, ka gaitenī rodas īpaša noskaņa.

Piepeši atskrien vēl viena meitene. Viņai ir traheostoma, tas nozīmē, ka meitene elpo caur nelielu caurulīti kaklā, kas liedz iespēju pilnvērtīgi runāt. Viņas elpa ir skaļa, dažbrīd atskan tāds kā čuksts. 

Meitēns draudīgi rāda paceltas rokas – kā kaķa ķepas ar izplestiem nagiem, nikni šņāc uz klauniem un gatavojas uzbrukt. Klauniem viss ir skaidrs: ja satiec mežonīgu un traku kaķi, ir jābaidās un jāmūk! Baidāmies. Mūkam. Viņa turpina šņācot uzbrukt, mēs turpinām baidīties. Bet mans dakteris klauns jūt, ka meitenei ar to ir par maz!

Dr. Guga nostājas pretī meitēnam – esmu vēl viens mežonīgs kaķis, arī neganti šņācu un vicinu nagus. Kaķi sāk skrāpēt viens otru – protams, nepieskaroties, bet ar grandiozu dusmu enerģiju. Ik pa brīdim trakojošie runči atkāpjas, bet tad atkal uzbrūk viens otram!

Kaujai līdzi jūt daktere Oi, viņa parauj mani, mēs bēgam un paslēpjamies. Palūram gar stūri, bet meiteni neredzam. Dodamies atpakaļ.

Un te viņa parādās! Kareivīgums nav zudis, turklāt nu viņa vairs nav kaķis, bet īsts bokseris! Meitene savicina dūres pret dakteri Oi un dod nāvējošu “sitienu” ar kreiso – Oi noslīd gar gaiteņa sienu.

& Paskaidrošu, ka meitēns tikai imitē sitienu, bez pieskāriena, bet enerģija, ar kādu viņa šo sitienu raida, gan ir īsta.

Tad dusmu pūķis pavēršas pret mani un atkārto to pašu manevru. Guga lido pret sienu! Seko vēl viens sitiens uz Oi pusi – jā, atkal trāpīts! Vēlreiz mazās dūrītes cērtas uz Gugas pusi – klauns apveļas un nokrīt uz grīdas, kuplo brunču mala vien noplīv. Oi metas vēdināt klaunu draugu. Guga saņemas un streipuļodama ceļas.

Meitene turpina izdalīt sitienus. Mēs ļimstam un ceļamies. Apvēdinām viena otru ar lakatiņiem. Atkal krītam. Izmisušas rādām meitenei, ka esam pievarētas, esam iznīcinātas, vairs nespējam… Meitene vienkārši pagriežas un aiziet. Lēnā un nesteidzīgā uzvarētājas gaitā.

Mēs dodamies tālāk pa gaiteni, turpinot ielūkoties citās palātās. Šur tur veidojas spēle, šur tur tikai sasveicināmies. Te piepeši gaitenī atkal parādās jau pazīstamais meitēns. Ne vairs kaķa nagu, ne nikno šņācienu. Pavisam mierīgs cilvēks. Pienāk un rāda klauniem lapiņu, uz kuras no spīdīgiem akmentiņiem salīmēts jauks raksts. Ievēroju, ka lapai otrā pusē kaut kas rakstīts, palūdzu, vai varu paskatīties. “Tas ir tavs vārds?” vaicāju. Viņa pamāj ar galvu. Tagad klauni zina viņas vārdu, var to izrunāt, var melodiski skandināt.

“Vai drīkst vienu dārgakmenīti, tas ir tik skaists!” klauns lūdzas. Meitene noraidoši papurina ar galvu. Klauns izmisis vaimanā par atteikumu.

Piepeši meitene kaut kur aizskrien. Pēc mirkļa atgriežas un dod katram klaunam vienu spožo akmentiņu. Lūdzam, lai mums tos uzlīmē.  Meitene to cītīgi izdara. Klauni ir laimīgi līdz mēnesim un atpakaļ! Arī meitenes sejiņa tagad ir gaiša un smaidīga.\

& Jūs jautāsiet, kāda bija spēles jēga?! Iedomājieties, ka jūs nevarētu runāt, nevarētu izteikt savas nelāgās emocijas, izkliegties galu galā. Kur likt visu to, kas sakrājas un spiež nost?! Caur klaunu bailēm no dusmīgā kaķa, caur mežonīgām cīņām, caur boksā pievarētiem pretiniekiem meitenes dusmas varēja aizplūst kā izkusis sniegs. Pēc tam jau viņa atnāca parādīt klauniem savu mirdzošo glezniņu, satikt savus jaunos draugus.

Pēc dakteru klaunu maiņas mēs parasti pārrunājam notikušās epizodes, satikšanās, spēles. Taču tajā reizē mēs ilgu laiku tikai skatījāmies viena otrai acīs, mūs piepildīja dziļš aizkustinājums par notikušo. Vai tiešām mēs to visu piedzīvojām, redzējām, sajutām?! Kā iespējama šī klaunu darba maģija?!

Mēs zinām, kā strādā šī terapija, kāpēc tā ir tik palīdzoša, bet brīnums ir tajā, ka tā rodas tieši konkrētajā acumirklī, tieši saistībā ar katra bērna sajūtām un vajadzībām.

Pasaka par zeķi

Reiz dzīvoja zeķe. Pavisam parasta zeķe. Viņa skraidīja, lēkāja, šūpojās, meta kūleņus un jutās laimīga. Taču reiz istabā ienāca daudzi cilvēki, un zeķe pamanīja, ka katram no viņiem ir divas zeķes! Katrai zeķei bija otra tāda pati zeķe, un viņas visu laiku gāja kopā. Viņas draudzējās!

Zeķe sāka domāt: “Kāpēc tad es esmu viena? Man arī jābūt otrai zeķei! Bet kur tā ir?!”

Zeķe sāka meklēt. Grāmatplauktā, drēbju skapī, uz balkona, vannā, pat ledusskapī! Skraidīja pa visu māju un nebeidza meklēt otru zeķi. Bet nekā!

Tad pēkšņi viņa iedomājās: varbūt jāmeklē zem gultas. Bet tur taču ir tumšs! Man ir ļo-oti bail no tumsas! Zeķe mazliet palūrēja zem gultas. Tur tiešām bija tumšs. Zeķei nebija drosmes līst apakšā… Bet man taču ir jāglābj sava māsa! Varbūt arī viņai tur vienai ir ļoti bail?!

Zeķe saņēma visu savu dūšu un – ieripoja zem gultas. Tur bija tiešām tumšs, ļo-oti tumšs! Vēl itin visur bija putekļi. Zeķe nošķaudījās. Apčī! Un piepeši no bezgalīgās tumsas atskanēja kluss: “Uz veselību!” Kas tas? Vai tiešām mana māsa?! Tātad viņa tur ir!

Zeķe vēlreiz saņēma visu savu dūšu un par spīti briesmīgajām bailēm grāba, vilka, stiepa un – no tumšās pagultes istabas gaismā izplanēja divas zeķes.

Tagad zeķei bija sava māsa. Un māsai bija sava māsa. Viņas visur gāja kopā, viņas draudzējās un bija laimīgas. Zeķes priecīgi gatavojās Ziemassvētkiem. Vispirms viņas kārtīgi saēdās konfektes un pīrādziņus, pēc tam sakarināja sev virsū lampiņu virtenītes. Zeķes kļuva mirdzošas, turklāt izrādījās, ka abām kopā viņām ir daudz lielāka gaisma.

Priecīgus Ziemassvētkus arī Tavām zeķēm! Sveiciens Tavām zeķēm no dakteru klaunu zeķēm