Pasaka par zeķi
Reiz dzīvoja zeķe. Pavisam parasta zeķe. Viņa skraidīja, lēkāja, šūpojās, meta kūleņus un jutās laimīga. Taču reiz istabā ienāca daudzi cilvēki, un zeķe pamanīja, ka katram no viņiem ir divas zeķes! Katrai zeķei bija otra tāda pati zeķe, un viņas visu laiku gāja kopā. Viņas draudzējās!
Zeķe sāka domāt: “Kāpēc tad es esmu viena? Man arī jābūt otrai zeķei! Bet kur tā ir?!”
Zeķe sāka meklēt. Grāmatplauktā, drēbju skapī, uz balkona, vannā, pat ledusskapī! Skraidīja pa visu māju un nebeidza meklēt otru zeķi. Bet nekā!
Tad pēkšņi viņa iedomājās: varbūt jāmeklē zem gultas. Bet tur taču ir tumšs! Man ir ļo-oti bail no tumsas! Zeķe mazliet palūrēja zem gultas. Tur tiešām bija tumšs. Zeķei nebija drosmes līst apakšā… Bet man taču ir jāglābj sava māsa! Varbūt arī viņai tur vienai ir ļoti bail?!
Zeķe saņēma visu savu dūšu un – ieripoja zem gultas. Tur bija tiešām tumšs, ļo-oti tumšs! Vēl itin visur bija putekļi. Zeķe nošķaudījās. Apčī! Un piepeši no bezgalīgās tumsas atskanēja kluss: “Uz veselību!” Kas tas? Vai tiešām mana māsa?! Tātad viņa tur ir!
Zeķe vēlreiz saņēma visu savu dūšu un par spīti briesmīgajām bailēm grāba, vilka, stiepa un – no tumšās pagultes istabas gaismā izplanēja divas zeķes.
Tagad zeķei bija sava māsa. Un māsai bija sava māsa. Viņas visur gāja kopā, viņas draudzējās un bija laimīgas. Zeķes priecīgi gatavojās Ziemassvētkiem. Vispirms viņas kārtīgi saēdās konfektes un pīrādziņus, pēc tam sakarināja sev virsū lampiņu virtenītes. Zeķes kļuva mirdzošas, turklāt izrādījās, ka abām kopā viņām ir daudz lielāka gaisma.
Priecīgus Ziemassvētkus arī Tavām zeķēm! Sveiciens Tavām zeķēm no dakteru klaunu zeķēm