Šodien
es, Daktere Guga, eju maiņā ar Dakteri Tukli Jaukuli (Jānis Taukulis). Ir piektdienas
priekšpusdiena. Ar dažām pieturām un spēlēm Bērnu klīniskās universitātes
slimnīcas gaiteņos palēnām virzāmies uz liftu, lai dotos uz šodien ieplānoto
nodaļu.
&
Taču dīvainas lifta loģistikas dēļ izkāpjam otrajā stāvā. Uzreiz nokļūstam
vestibilā, kas ir uzgaidāmā vieta pie operāciju zāles. Garas solu rindas. Palielā
attālumā cits no cita sēž bērni ar vecākiem, gaida, kad izsauks. Sēž pa vienam
tētis vai mamma, kuri satrūkstas tajā brīdī, kad veras operācijas zāles durvis
– varbūt tur vedīs viņu bērnu. Telpa ir pilna ar trauksmi, to uzreiz varam
sajust gaisā.
&
Piepeši ieraugām zēnu, kuru pirms tam satikām gaitenī, mums notika jautra saspēle.
Tātad zēns mūs jau zina. Taču redzam, ka puika ir tāds kā sastindzis, sejā
nedrošības ēna, skatiens satraukts, nemierīgs. Tomēr viņam nekas nebūtu pretim
padarboties ar klauniem, arī to redzam.
&
“Jums vajag operāciju? Tad jums ir paveicies!” sāk skaļi skandināt daktere Guga.
“Mēs esam īstie, mēs esam dakteri! Šis ir slavenais ķirurgs Tuklis, es esmu
viņa palīdze! Esam jūsu rīcībā!”
&
Ķirurgs Tuklis ir gatavs uzreiz sākt operāciju, jau atvēzējas griešanai ar
iedomātu skalpeli. Guga atvirza viņa roku un stingri saka: “Vispirms anastāzija!”
Viņa izķeksē no somas nelielu šeikerīti, mūzikas instrumentu, kas līdzinās āmuriņam.
Ar to viņa pamatīgi atvēzējas pret pacienta galvu. Anestēzija paveikta,
pacients operācijai gatavs!
&
Slavenais ķirurgs apsedz puikas galvu ar caurspīdīgu lakatiņu un paziņo stingrā
profesora balsī: “Pacients neko nedrīkst redzēt!”
&
Klauni svinīgi pasludina, ka operācija sākas. Diagnoze gan izcilajiem dakteriem
nav zināma, taču tas netraucē operēt.
&
Klauni veic “griezumus” pa krustiņiem uz zēna T krekla. Tas ir zīmējums –
stilizēts cilvēks ar krustiņiem sejā, acu un mutes vietā. Kad divi griezumi
veiksmīgi paveikti, ķirurgs Tuklis velk trešo tā slaidi un lokveidā – tieši
šādi uz krekliņa uzzīmēta smaidoša mute.
&
Tad Tuklis kādu brīdi lūr “atvērtajās iekšās”. Pavandās un kaut ko izvelk. “Tev
jau laikam šito nevajadzēs?!” viņš pavaicā puikam. Redzams, ka puika zem
caurspīdīgā lakatiņa sāk smaidīt. Ķirurgs “atradumus no iekšām” padod Gugai. Viņa
centīgi to aiznes telpas stūrī, liek kaudzē.
&
Tuklis izvelk zarnu un sāk to tīt ap roku kā virvi. Zarnu ir daudz un tās ir
neganti garas, abi klauni tin un tin. Pēkšņi pārcentīgais ķirurgs attopas – izvilkts
par daudz!! Sāk rūpīgi visu stūķēt atpakaļ.
&
Pēc mirkļa Dakteris Tuklis nokliedzas “Gatavs! Operācija pabeigta!” Aizšūt neesot
nepieciešams, gan jau līdz kāzām sadzīs! Klauni taču zina, ko dara!
&
Pasākums beidzas īstajā brīdī, jo no operāciju zāles iznāk māsa un aicina puiku
iekšā. Viņš aiziet gandrīz vai palēkdamies, tādā sajūsmā par nupat notikušo.
