Kā apjaust, kā novērtēt, kā paturēt, kas ar mani, ar manu klaunu noticis šajos 5 gados?! Tas ir kaut kas neaptverams, kaut kas tik brīvs, tik silts un svarīgs, tik priecīgs un laimīgs, dzīvs un augošs, ar saknēm zemē un antenām debesīs. Un visam pa vidu mans sarkanais ziņkārīgais klauna deguns. Mana jaunā un iespējami neiespējamā dzīve, mana Profesija, kur es varu būt jebkas un vienlaikus tieši es pati. Mana sirds.

Šodien ar dakteri Mua jeb Madaru bijām kārtējā maiņā. Kad, visai skaļi muzicējot ar kājām un mutēm, tuvojāmies kādai palātai, no turienes atskanēja: “Kā es tevi gaidīju!” Tā bija māsiņa Iveta. Reiz ar viņu spriedām par rokdarbiem, jo viņa ir prasmīga arī šajā jomā, apbrīnoju viņas darbus. Šodien viņa izcēla no kabatas sīku paciņu un ielika manā plaukstā. Tas bija mazs klauniņš, piekariņš, darināts no smalkām pērlītēm. Dāvana man… ak nē, dāvana Gugai, manam klaunam. Tik aizkustinoši, tik sirsnīgi, Gugai asaras acīs un mulsums vaigos. Kā mēs viņu nosauksim, vaicājām meitenei, kura gulēja palātā ar uzliktu intravenozo sistēmu un diviem kruķiem pie gultas. “Nikolass!” – viņa izšāva uzreiz. “Jā, Nikolass, nu tas Keidžs!” Guga sajūsmā dvesa. Tā nu man ir Nikolasa ordenis. Droši vien par 5 gadu darbu. Bet varbūt par to, ka pasaule atveras, ja atveries tai pretī.