Kā mainīt pasauli dažās stundās
Mums rodas nodoms aprakstīt vienu dakteru klaunu maiņu slimnīcā. Taču saprotam, ka, ietverot katru epizodi dakteru klaunu darba stundās, lasāmviela iznāktu pārlieku gara. Pakavējamies vien pie pāris šķautnēm ikdienas mozaīkā.
& Ienākšana slimnīcas ņudzīgajā ikdienā mums, dakteriem klauniem, allaž ir kā svētki. Šodien jau pa ceļam uz galveno korpusu notiek vairākas zīmīgas sastapšanās. Dakterei Bezē (Zelma Magazniece) šodien palīgos ir vārna, rokas lellīte, arī viņai ir milzu interese par bērniem, kuri kuplā skaitā piepilda vestibilu. Dakterei Gugai ap vidukli apstiepta mērlenta, ar to ik reizi tiek izmērītas hotdoga desiņas, kas karsējas “Narvesena” veikaliņā aiz stikla, sak, vai tad beidzot ir paaugušās?!
Daudzi bērni ieurbušies ar acīm telefona ekrānā, citi švīkā zābaciņus un bikli vēro apkārtni. Kāda māmiņa, apsēdusies nostāk, baro mazuli ar krūti. Kalsns puišelis kāri ēd bulciņu, novējo kanēļa smarža. Visu garo solu rindu aizņēmuši pusaudži sportisti, viņi atnākuši uz pārbaudēm trenera pavadībā. Kādam satiktajam klauni uzspēlē mutes ermoņikas, citam māj ar krāsainiem lakatiņiem gluži kā tautas deju ansambļa dalībnieces, vēl vairākus pompozā procesijā pavada uz reģistratūru.
Piepeši kaut kur netālu atskan bērna raudas, skaļas un izmisīgas. Klauni saspicē ausis – tas attiecas uz mums! Meitene, apmēram trīs gadus veca, sakņupusi mammai uz pleca. Apkārt māsas, vēl kādi ļaudis. Pat nevar saprast, izmeklējums būs vai jau ir noticis, taču meitēna raudāšanā ir pamatīgi decibeli un liela bēda.
Klaunu uzdevums – mēģināt pārķert meitenes uzmanību. Ja bērns ir jaudīgās emocijās vai sāpēs, tas ne vienmēr izdodas. Bet šoreiz klauniem ir radies ļoti svarīgs uzdevums – viņi sasveicinās ar pandu. Tā ir mīkstā rotaļlieta, ko meitene tur aiz vienas ķepas. Klauni cienīgi klanās mazajam zvēriņam. Vēl raudot, caur asarām, gar mammas muguru mazā slepus sāk lūkoties uz mums. Gribam iepazīties un cienīgi vaicājam, kā šo draudziņu sauc. Pandu sauc Panda! Tā atbild meitene. Turpinām sarunu ar Pandu un ar acu kaktiņu redzam, ka meitenes raudas jau rimstas, sejā sāk vīdēt gaišums.
Klauni pārrunā pandas ēdienkarti, un tad paši kārīgi saēdas zāli un koku lapas. Meitene smaida, brīžiem iesmejas. Mamma un māsas saskatās, atviegloti uzelpo. Klauni atsveicinās un kā divas pandas ar resni pieēstiem vēderiem sinhronā solī dodas prom. Aizmugurē skan smiekli.
& Parasti daudz gaidītāju ir pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas. Kādam puisim ir ieģipsēts pirksts. Klauni brīnās: vai izbāzi pirkstu pa lidmašīnas logu un tev ieknāba putns?! Puisis smīnot apstiprina: tieši tā arī bija! O, tad ir īstais brīdis pajautāt par lidojuma mērķi un ceļojuma galapunktā redzēto. Veidojas spraiga un smieklīga saruna. Pusaudzis neatpaliek no klauniem fantāzijas lidojumā un blēņu runāšanā.
Turpat netālu sēž maza meitene, viņa uzsauc klauniem: re, man arī savainots pirksts! O, tu arī lidoji uz Austrāliju. Nē, iespiedu mašīnas durvīs – meitene precizē. Klauni sāk minēt, kas tā par mašīnu. Šujmašīna? Saldējuma mašīna? Trauku mašīna? Minēšana kļūst par aizraujošu spēli, kas turpinās, kamēr meiteni izsauc pie ārsta.
& Pie pašām durvīm sēž puisēns ar mammu. Klauni pieklājīgi apvaicājas: vai esat šeit ieradušies ekskursijā?! Mamma smejot apstiprina. Puika skatās izbrīnīts – es taču atbraucu pie ārsta!! Bet, ja jau ekskursija, tad dakteri klauni ir labākie gidi pasaulē! Tā ir mūsu zvaigžņu stunda! Laipni iepazīstinām ar krēsliem, lampām, grīdas segumu… Pie vienām durvīm klauni apstājas kā iemieti, izbrīnīti saskatās un viens otram jautā: eu, vai tu zini, kas ir aiz šīm durvīm?! Nē! Šajā episkajā mirklī garām nāk jauns vīrietis darba kombinezonā. Klauni aši metas pie viņa: “Cienītais profesor, jūs noteikti zināt visu, palīdziet! Palīdziet izārstēt bērnus!!” Darbinieks sirsnīgi smejas, tad sataisa bargi nopietnu seju un pasludina, ka viņš noteikti varētu izārstēt, tik šodien nav līdzi īstā skrūvgrieža. Eh!
& Uzbraucam 4. nodaļā. Ielūkojamies katrā palātā, lai pamanītu, kur esam visvairāk vajadzīgi. Kādā palātā ir aptuveni četrus gadus vecs puika, pie viņa ienākusi māsa, kura gatavojas veikt procedūru. Vaicājam zēnam, vai drīkstam ienākt. Atļauju saņemam. Var redzēt, ka puišelis ar prieku sagaida klaunus, taču tad sāk slēpties – aizlien aiz mammas, pēc tam piekabinās tētim, kurš tobrīd ienācis ciemos. Pēc tam puika sāk trauksmaini šaudīties pa palātu. Māsiņa mēģina tikt klāt viņa rokai, lai nomainītu katetru. Klauni mēģina uzsākt spēli, iesaistot zīmējumus uz palātas sienas. Puika turpina jozt. Tad sākam pūst balonu. Neredzamu, iztēles balonu. Pūšam to arvien lielāku un tad – līgani palaižam uz zēna pusi. Viņš skrējienā apstājas kā sastindzis. Skaidri redzams, ka viņš ar skatienu seko “balonam”.
Spēlē iesaistās mamma un, viegli pieskaroties ar pirkstu galiem, palaiž "balonu" uz tēta pusi. Tētis arī uzsit. Puika skatās. Tikmēr māsiņa darbojas ap viņa roku – veiksmīgi, procedūra pabeigta. Puika uzsit balonam, tas lido pie klauniem. Spēle turpinās vēl kādu brīdi, līdz atvadāmies.
@@@Tās ir tikai dažas epizodes no vienas maiņas. Tā ilgst tikai divas līdz trīs stundas, bet ietver ļoti daudzas satikšanās, neticami blīvas epizodes un spilgtas emocijas.
Klaunu darbdiena ir kā pamatīga puzle, ko veido spēles mirkļi ar bērniem, ar viņu vecākiem un slimnīcas darbiniekiem – ne tikai mediķiem, bet arī tehniskajiem palīgiem, apkopējām, garderobistēm, ēdiena piegādātājiem un vēl, un vēl. Ikviena spēle rodas tur, kur pirms mirkļa vēl nekā nebija, vai arī bija kas cits – sāpes, skumjas, bēdas, garlaikota gaidīšana, neziņa...
Katrs puzles gabaliņš ir īpašs un neatkārtojams, ar savu formu un krāsu. Katrs ir svarīgs un veido kopējo bildi. Tā ir slimnīcas atmosfēra, ko dakteri klauni neatlaidīgi, dienu pa dienai, stundu pa stundai un ikkatru minūti cenšas mainīt.