Pastaiga ar aitu un mērķi
Ko tur slēpt, katrā dakteru klaunu maiņā ir daudz veiksmīgu satikšanos ar bērniem, vecākiem un mediķiem. Un vēl – starp tām ir ļoti īpašās, tādas, kas piešķir mūsu darbam mirdzumu. Taču ikvienu spēli un tikšanos, pat ja tā ilgst tikai pāris minūtes, izbaudām līdz vismazākajam sīkumam. Smeļam, baudām, peldamies šajās emocijās.
* Nereti kopīgo spēles prieku izdodas apvienot ar nepieciešamo – lai bērns varētu veiksmīgāk atveseļoties. Tāds bija arī gadījums, ko saziņā ar savu tās dienas partneri, klaunu kolēģi Bambukā (Sintija Markova) dēvējam par kakājošo aitu.
Dakteri klauni Guga un Bambukā nokļūst palātā, kur pie puisēna tieši tobrīd ienākusi mediķe un ierāda, kā viņam jāvingro pēc operācijas. Ieinteresēti vērojam notiekošo un mēģinām darīt līdzi. Mums īpaši neizdodas (tā ar klauniem notiek!), tomēr ļoti izteiksmīgi cenšamies.
Speciāliste piekodina, ka zēnam jātrenējas staigāt. Mums divreiz nav jāsaka! Lūdzam, lai puika parāda klauniem, kā mēs drīkstam pārvietoties pa viņa palātu. Puika sper soļus uz vienu un otru pusi, mēs centīgi atdarinām, bet dīvainā kārtā mums iznāk galīgi aplam. Labu laiku notiek jautra kustēšanās pa palātu.
Piepeši Bambukā aizjoņo pie papīra dvieļu turētāja, izrauj pāris loksnes un aši samīca papīra bumbā. Ā, Gugai spēle ir skaidra! Jožu uz otru palātas stūri pēc atkritumu groza un nostājos kaujas pozīcijā – turu grozu sev priekšā un gaidu metienus. Bambukā met papīra bumbuli un trāpa papīrgrozā! Tagad kārta puisim. Sākas sacensības. Lai trāpītu grozā, puisim nākas pārvietoties, jo arī “grozs” virzās te šurp, te turp.
Palātā ienāk māsa. Mēdz gadīties, ka personāls visai aizdomīgi lūkojas uz klauniskajiem papīrgroza pārvietošanas manevriem, bet ne šoreiz. Māsa smejas un aizrautīgi seko līdzi karstajam sacensību garam. Kad viņa dodas prom, vēl pačukst klauniem, ka šim pacientam nepieciešams daudz staigāt. Ahā, uzdevums skaidrs! Bet - kā to īstenot??
Prāts netiek ieslēgts, Guga vienkārši sper laukā: aita grib staigāt! Un jau nākamajā mirklī es pārvēršos par blējošu aitu, kas dīdās pie palātas durvīm. Bambukā pasniedz puikam neredzamu aitas pavadu, bet pati pārtop par viņa miesassargu.
No palātas iznāk dīvaina procesija – pa priekšu iet viens klauns, kas skaļi blēj kā aita, aiz viņa virzās puika un šiverē otrs klauns, veicot savdabīgus manevrus. Ar acs kaktiņu pamanu, ka zēna gaita nav īpaši enerģiska, viņam iet nav viegli. Tādēļ aita piestāj, ieblējas un… ar elegantu pietupienu pakakā. Nepārprotamajai kustībai tiek pievienota atbilstoša skaņa. Tā nu scenārijs izkristalizējas visai dramatisks – pastaigā ir izvesta aita ar caureju. Aita blēj un ik pa brīdim pietupstas kādā nodaļas gaiteņa stūrī, lai atvieglotos.
Aiz aitas muguras valda bangojoša jautrība, jo Bambukā piešķiļ savas klauniskās dzirksteles visam šim “aromātiskajam” vadāšanas procesam.
Pēc krietna brīža atgriežamies palātā. Aitas caureja rimusies, bet smiekli turpinās. Taču pats galvenais – zēns ir kārtīgi izstaigājies. Turklāt tā nav bijusi iešana ar mērķi: “Tev noteikti jāstaigā, jo pēc operācijas jāatjauno kustības!”, bet gan aizrautīga un jautra spēle.