Klaunu vējš
Esam nodaļā kopā ar Dr. Čipu (Elīna Loseva). Ejam pa gaiteni, ielūkojamies katras palātas durvju lodziņā, lai saprastu, kāda ir atmosfēra, vai esam tur nepieciešami. Kādā palātā redzam puiku (apmēram 5-6 gadi), kurš garlaikoti sēž gultā blakus mammai, bet viņa lūkojas telefonā. Pavicināmies pie lodziņa, kamēr mūs ievēro un dodamies tālāk.
Atpakaļceļā piestājam pie šīs palātas. Pieklājīgi un ilgi klauvējam. Pārāk ilgi klauvējam. Skatāmies caur durvju lodziņu, kamēr saņemam atļauju ienākt. Uzzinām, kā puiku sauc, kāds vārds ir mammai. Sākam likt visus mūsu vārdus dažādā saskanībā, rīmējam, veidojam jokainas atskaņas. Puika sāk smaidīt, mamma smejas.
Pamanu, ka mammai rokās ir grāmata ar nosaukumu “Mākoņu grāmata”. Dr. Guga un Dr. Čipa sāk apcerēt mākoņus: ir šķidrie mākoņi, ir apaļīgie, kā pērtiķi, kā lauvas, kā krokodili – attēlojam katru no tiem. Gribam pētīt mākoņus aiz loga, bet tieši šodien to nav. Vējš aizpūtis! Sirsnīgi iesakām zēnam uzmanīgi skatīties pa logu, lai ieraudzītu tos šķidros mākoņus.
Turpinām mākoņu tēmu. Puika smejoties uzsit ar plaukstu sev pa pieri, it kā sakot: ārprāts, nu tie klauni?! Mēs nolemjam, ka viņam uz pieres apsēdusies muša. Mums arī uzreiz ir mušas uz pieres. Sākam tās klapēt! Cīnāmies ar tām, kā mākam! Puika smejoties piedalās mušu kaujās. Tad sakām, ka vajadzīgs ir vējš, lai mušas aizpūstu prom tāpat kā mākoņus.
Puikam
starp roku un kāju pirkstiem tiek ieliktas papīra salvetes, ko paķeram no turētāja pie izlietnes. Zēnam tiek uzdevums - vicināt kājas un rokas, šādi vējojot, lai aizpūstu visas mušas. Puisēns
smiedamies sāk vicināties. Taču mušu vietā viņš aizpūš klaunus!! Virpuļojam
prom, izslīdam gaitenī, krītam un klūpam no milzīgā vēja... Mēs cenšamies tuvoties
palātai, bet puika uzreiz sāk sparīgi vicināt rokas un kājas. Un mēs atkal virpuļojam prom
pa gaiteni kā vēja pūstas! Un tā atkal un atkal!
Spēle turpinās kādu laiku, to pavada puisēna un viņa mammas smiekli. Cenšamies aizvērt palātas durvis, taču to arī neļauj puikas radītais vējš. Beidzot izdodas. Atvadāmies caur lodziņu un ejam prom. Pametam skatu atpakaļ un redzam, kā puika turpina vicināt rokas ar salvešu driskām.
Līdz ar klaunu vēju ir aizpūsta prom viņa garlaicība un skumjas. Ir radusies spēle tur, kur tās nav bijis. Ir radies vējš, ar ko spēlēties tad, kad klaunu nav. Un galu galā skumt nav laika – viņam jāmeklē debesīs šķidrie mākoņi!