Apelsīns ar Ukrainas karodziņu
Ienest prieku tur, kur prieks ir izsīcis, dāvināt vieglumu un mīlestību. Ar šādu domu devāmies uz Rīgas Kongresu namu, kas tolaik – 2022. gadā pēc kara sākuma –bija pārtapis par Ukrainas bēgļu atbalsta centru.
& Esam dakteri klauni, ikdienā strādājam Latvijas slimnīcās ar medicīniskās klaunādes metodēm. Kāds būs darbs, satiekoties ar Ukrainas bēgļiem, to vēl nezinām. Nojaušam tik to, ka bēgļu atbalsta centrā būs daudz skumju un bēdu atblāzmas, nomākti pieaugušie, nelaimīgas ģimenes. Un bērni, kuriem nācies piedzīvot pārāk daudz. Viņi ir redzējuši un jutuši to, ko nebūtu jāskata savām acīm, nebūtu jājūt nevienam, kur nu vēl bērnam. Sprādzieni un bumbošana, kara šausmas un bailes, neizpratne par notiekošo, došanās prom no mājām, prom no draugiem, no ierastās ikdienas, mokoši ilgs ceļš un nonākšana svešā zemē.
& Stāsts par kādu satikšanos pašā pirmajā reizē, kad ieradāmies bēgļu atbalsta centrā. Esam trijatā – Dr.Guga, Dr.Sedhet un Max. Guga esmu es, Sedhet ir Igors Narovskis, Latvijas dakteru klaunu skolotājs, bet Max – Nimrods Eisenbergs, dakteris klauns no Izraēlas, medicīniskās klaunādes aizsācējs šajā valstī. Nimrods ir ieradies, lai vadītu meistarklases Latvijas dakteriem klauniem, taču ne mirkli nedomājot, dodas pie Ukrainas bēgļiem. Vēlāk mums pievienojas arī Dr.Augs (Aleksandrs Oborins) un Dr.Kvatrseptakkord (Olga Katina-Grāve) ar savu skanīgo ukuleli.
& Esam pārģērbušies, izvingrinājušies, tātad iesildījuši visu ķermeni līdz pat kāju mazajiem pirkstiņiem, iekustinājuši mīmiku, balsi un elpu. Esam gatavi! Soļojam aktīvā zosu gājienā, klakšķinot milzīgās klaunu kurpes. Kongresu nama plašais vestibils cilvēku pārpilns. Visi, kam ejam garām, tuvumā un tālumā stāvošie, paskatās. Kāds iepleš acis, redzot tik dīvainu kompāniju, cits pasmaida, vēl kāds lūkojas neizpratnē vai ar tādu kā tukšu skatienu, kas vēsta par lielu nogurumu un bēdām. Katrs klauns dodas uz savu pusi, šodien strādāsim solo, pa vienam.
& Daktera klauna skatiens ir vērīgs un ziņkārīgs – visu pamanīt, katrā solī būt gatavam uzsākt spēli. Nesteidzīgi jokainā gaitā lumpačoju pa vestibilu, katru satikto cenšos pasveicināt – ar kādu īpašu ķermeņa izteiksmi, siltu skatienu un krāsainu lakatiņu vilņiem.
& Kad sasveicinos ar zēnu spilgti dzeltenā kapučjakā, viņš piepeši paziņo: “Man šodien ir dzimšanas diena! Man paliek 9 gadi!” O, tas tik ir notikums! – klauns uzreiz gatavs sajūsmā lēkāt. Apsveicu, apsveicu, apsveicu no sirds!! Turpat blakus ir Nazara mamma, viņa uzmet klaunam īsu skatienu. Redzu – mammai nav iebildumu, ka esmu blakus viņas dēlam, tomēr mammas uzmanība visdrīzāk ir citur. Pamanu viņas bēdu pilnās acis, tā izskatās cilvēks, kurš ļoti ilgstoši ir raudājis.
& Klauns piedāvā puikam: iepazīsimies. Savu vārdu Guga sadalu zilbēs, un katru no tām pavadu ar īpašām roku kustībām. Tāpat rosinu izspēlēt zēna vārdu Nazars, kustības izdomājam abi kopā. Puika smaida. Skaidri redzams, ka viņš alkst draudzības turpinājuma. Vaicāju, ko viņam vislabāk patīk darīt? Futbolu spēlēt!
“Ā, cik tur tā darba,” – tā klauns. “Tev bumba ir?”
Nav… – novelk zēns un acumirklī sabēdājas. Bet Guga ceļ roku supervaroņa žestā: tas ir sīkums, tūlīt būs! Ar kāju atripinu neredzamu bumbu un novietoju “laukuma” vidū. Tad paķeru metāla norādi “Vīzu noformēšana” un bīdu tuvāk atkritumu urnai, lai izveidotos pietiekami plati futbola vārti. Puika ielec vārtos, spēle var sākties. Bet man galīgi neveicas – pašas raidītā bumba nekādi neripo vārtos, bet tad, kad bumbu sper zēns, tā trāpa klaunam vārtos, turklāt tik precīzi, ka laižos slīpi.
Pēc vairākiem trāpījumiem klauns sauc: “Tu taču esi īsts čempions!”. Zēns lepni izslejas.
& Piepeši garām slāj mans kolēģis, klauns Sedhet. “Hei, nāc šurp, manam draugam ir dzimšanas diena, viņš ir futbolists!” aicina Guga. Sedhet ir sajūsmā, uzreiz gatavs mesties futbola mačā.
Puika kļūst par spēles gaitas noteicēju, viņš paziņo, kurš būs vārtsargs, kurš – uzbrucējs, kā veidosim komandu. Pēc vairākiem trakiem spēles periodiem Nazars paziņo Sedhetam: tagad sitīsim “пенальти”, tātad paredzēti pendeļi. Dodos tālāk, atstājot azartiskos puišus kareivīgās pozās.
& Vēlāk enerģisko jubilāru satieku vēl vairākas reizes, un ik reizi mums izvēršas aizrautīga spēle. Līdzīgi notiek ar citiem bērniem – kad esam iepazinušies un no sirds izspēlējušies, šķiramies, bet, satiekoties vēlreiz, viņi klaunu uztver jau kā savu draugu. Jo tieši draugu šobrīd ļoti pietrūkst, viņi palikuši tajā tālajā, iepriekšējā, pirmskara dzīvē.
& Kopā ar Nazaru joņojam starp cilvēkiem, kuri stāv garās rindās, lai sagaidītu savu kārtu formēt dokumentus. Spēlējam ķerenes, paslēpes un “stop, sasalsti”. Klauns spraucas starp pieaugušajiem, lūdz paslēpt vai paglābt. Vairāki gaidītāji iesaistās un spēlē līdzi, sāk smaidīt. Piepeši mums pievienojas kāda meitene, viņa uzreiz ir gatava lēkāt, dejot, dauzīties, velk mūs līdzi. Tāda sakāpināta enerģija, kas jūtama vienlaikus ar vēlēšanos brīvi un priecīgi spēlēties. To pamanu daudzos bērnos.
Pārāk ilgi viņiem nācies baidīties, būt rāmiem un pacietīgiem, sēdēt klusi, dzīvot klusi. Kad šajā saspringtajā gaisotnē ierodas klauni, izrādās, ka drīkst skraidīt, blēņoties, skaļi smieties un nebeidzami muļķoties. Un, izrādās, Kongresu nama vestibilā var sadraudzēties ar citiem ukraiņu bērniem, tātad tā ir iespēja turpināt spēlēties arī tad, kad klaunu vairs nav.
& Kopā ar jubilāru un enerģisko meiteni izgudrojam spēli ar caurspīdīgiem lakatiņiem. Bērni tos pārslidina sejai un – es viņus vairs neredzu! Meklēju itin visur, izmisusi prašņāju apkārt stāvošajiem un tuvumā sēdošajiem, brīvprātīgajiem un apsargiem. Daudzi pieaugušie spēlē līdzi: nē, nē, viņu te nav, neesam redzējuši! Kad bērni smejoties norauj lakatus, es viņus ieraugu.
Kādā brīdī jūtu, ka spēles temps kļuvis pārmēru augsts, bērni iekarsuši un nevar apstāties spēlē. Laikam klaundieva sūtīta mums garām iet kāda mamma un meklē sava dēla cepuri. Es sāku runāt ļoti klusā balsī, čukstu, ka man dots slepens uzdevums: sameklēt zēna cepuri. Sarunājam satikties vēlāk. Bērni dodas cepures meklējumos, pieaugušie taujā cits citam, vai kāds to nav redzējis.
& Tomēr man neliek mieru kāda doma: Nazaram taču ir dzimšanas diena, viņam nepieciešams kāds īpašs iepriecinājums! Pasaucu vēl divus mūsu dakterus klaunus, Saša un Oļa ar prieku pievienojas. Tā kā uz sitiena nav iespējams sagādāt torti un svecītes, palūdzu brīvprātīgajām palīdzēm, kuras darbojas pie uzkodu galda, iedot vislielāko apelsīnu. Tajā iespraužu papīra karodziņu, ko biju pagatavojusi mājās, vienkārši izgriezu no papīra taisnstūri, izkrāsoju zili dzeltenu un palūdzu vīram, lai karodziņam pielīmē koka irbulīti.
Ar apelsīnu, kas pārtapis par Ukrainas vēstnesi, svinīgi dodamies cilvēku pūlī, lai atrastu mazo jubilāru. Kāda meitene ierauga mūsu svinīgo nesumu un gandrīz vai pārmetoši sauc: “Bet tas ir mans karogs!” Jā, klauns apstiprina, tas ir Ukrainas karogs, un šodien mēs to dāvināsim zēnam, kuram ir dzimšanas diena.
& Jau pa gabalu ieraugu Nazara dzelteno džemperi. Klauni svinīgi tuvojas. Sparīgi māju viņam! Sniedzu puikam apelsīnu: “Tā ir īpašā kūka, ko šodien speciāli tev izcepa Latvijas dakteri klauni.”
Ieskanas Oļas ukulele, klauni dzied dzimšanas dienas sveicienu. Garām iet kāds brīvprātīgais ar krēslu. Oļa uzreiz iesaucas: mums šis krēsls ir vajadzīgs… un jūs pats arī! Viņa žigli pavelk aiz rokas vēl divus puišus – palīdziet.
Mazo jubilāru apsēdina konfiscētajā krēslā, vīrieši met viņu gaisā. Klauni skaļi sauc: viens, divi, trīs… un tā līdz pat deviņi. Es redzu sajūsmu zēna acīs, matu sprogas plīvo, smaids līdz ausīm. Smaida arī daudzi apkārtējie, aplaudē.
& Sveikšana beigusies, dodamies tālāk strādāt. Es vēlreiz ieraugu puikas mammu, cauri cilvēku drūzmai mūsu skatieni sastopas. Tas ir vien īss mirklis, viens zibsnis, bet mammas sejā es saskatu trauslu smaidu.