Satikšanās ar čempioni
Dakteru klaunu maiņa, darba stundas slimnīcā ir kā ieniršana nezināmajā. Neko un nekad iepriekš nevar paredzēt. Kā šodien izpaudīsies mans klauns? Ko mūsu klaunu pāris satiks slimnīcas gaiteņos un palātās? Kāds spēles aizmetnis radīsies mūsu tukšajās klaunu galvās, kustīgajos klaunu ķermeņos un siltajās sirdīs? Kas iznirs no nerimtīgās intereses par šo pasauli, kuru dodamies izzināt?
Šodien ejam maiņā, esam pāris – es un Sintija Markova. Kad klaunu ģērbtuvē izvingrinām ķermeni un savu muļķības līmeni, pašas izsmejamies un izdauzāmies, ir laiks uzlikt sarkanos degunus. Un tad jau mēs esam cits pāris – Daktere Guga un Daktere Kakastrofa.
Savā gaitā un ritmā ar savām dīvainajām skaņām iepeldam gaitenī. Tur ir tikai daži gaidītāji. Pusauga meitene ratiņkrēslā (varētu būt ar kājas traumu). Blakus tētis. Uzreiz pamanām, ka gaidīšanas režīms pie ārsta kabineta ir diezgan ilgs. Par to liecina ķermeņa valoda, piemēram, tēta ķermenis ieslīdzis krēslā, kājas tādas kā atslābušas, dīvaini saliktas. Klauni apstājas tieši pretī un mēģina atdarināt šo kāju pozu.
Eu, izskatās kā sprintera pēdu pozīcija uz starta paliktņa! Un gaiteņa vidu šķērso krāsaina līnija – gluži kā skrejceļš! Skaidrs, jāstartē!
Klauni ieņem zemo pozīciju. “Šaujiet!” Guga uzsauc tētim. Viņš brīdi skatās nesaprotoši, tad sejā parādās smaids! Vīrietis paceļ roku ar neesošu pistoli un dod starta šāvienu. Abi klauni klupšus krišus skrien. Jā, uzvara! Hmm, bet kur bija finišs?
Nākošais mirklis organizējas citādi – Kakastrofa gaida zemajā startā, bet Guga aizjož gabalu tālāk un izveido finišu, tam izmantojot mērlentu, kas viņai apšņorēta ap vidu. “Šauj!” atkal uzsauciens tētim, bet viņš jau pats visu zina un aizrautīgi raida šāvienu gaisā.
Kakastrofa noskrien savu distanci, kļūstot par vinnētāju. Bet tad daktera klauna skats krīt uz meiteni ratiņkrēslā. “Drīkst?” Kakastrofa pajautā, bet viņas rokas un kājas jau dara savu – rokas ķeras pie ratiņkrēsla ragiem, pēda uzspiež krēsla bremzei. Viens mirklis, un jaunā “skrējēja” nonāk uz starta līnijas. Viņa ir nedaudz apjukusi, taču lūpu kaktiņos smaids. Tētis smaida jau pavisam plati.
Guga aizjož veidot finišu, tētis šauj, Kakastrofa startē ar meiteni ratiņkrēslā. Aaaiziet! Finišs sasniegts rekordīsā laikā! “Tu esi uzvarējusi!! Tu esi čempione!” sauc klauni.
Klauni steidz uzzināt uzvarētājas vārdu. Viņa pasaka. Klauni skaļi to izsauc, deklamē, izdzied. Lai visa pasaule uzzina, ka Anna (vārds mainīts) ir uzvarējusi.
Katram, kurš iet garām, tiek pasludināts, ka Anna ir čempione, Anna ir labākā, Anna ir uzvarētāja!! Šo ziņu dzird arī tie, kuri parādās gaiteņa galā vai iznāk no kabinetiem. Klauni lepni un skaļi sauc čempiones vārdu! Var redzēt, ka tas meiteni mulsina, tomēr viņa smaida, un tētim jau ir pavisam jautri. Jo klaunu sajūsma ir tik neviltota, tik patiesa.
Vai nav neparasti, ka vari kļūt par čempionu, pat tad, ja sēdi ratiņkrēslā un atrodies slimnīcā…