Krāsas aizdzen bailes
Lai cik skaisti sakopta un izdaiļota būtu slimnīcas vide (Bērnu klīniskā universitātes slimnīca šobrīd attīstās tieši šādā virzienā), bērnam tā var nešķist patīkama, jo sāp, jo bail, jo nezina, kas sagaida. Dakteri klauni var šīs izjūtas mainīt, turklāt neticami īsā brīdī. Stāsta Dr.Guga (@Gunta Lūse).
Parasta dakteru klaunu maiņa parastā pirmdienā. Dodamies slimnīcas gaiteņos – Guga un Pico (@Pēteris Krieviņš). Ik reizi vispirms iegriežamies Neatliekamās medicīnas centrā, jo tur allaž nepieciešams atbalsts. Pajautājam māsām reģistratūrā, kur nedrīkstam iet, izošņājam gaisu un – esam gatavi piedzīvojumam!
Caur stikla vertikāli palātas durvīs ieraugām gaišmatainu meiteni un tēti. Tēvs sēž telpas stūrī, kaut ko lūko telefonā. Meitene tup saklātas gultas vidū. Viņai ir 8 vai 9 gadi, taču sejā izteiksme, kas vairāk piestāvētu nopietnam pieaugušajam. Saskatāmies ar meiteni. Vērojam – vai viņa gribētu, lai ienākam?! Vēl kādu brīdi plivināmies gar lodziņu. Redzam interesi meitēna sejā. Uz mūsu bezvārdu vaicājumu: vai drīkstam ienākt, saņemam piekrītošu galvas mājienu. Esam sajūsmā! Taču – neprotam, nevaram atvērt durvis! Mēģinām, bet nekas nesanāk. Plātām rokas – eh, netiekam. Rādām ar zīmēm, ka vajadzētu atslēgu. Esam izmisuši. Meitene pieceļas no gultas, atnāk līdz durvīm un atver tās.
“Ā, tik vienkārši,” saka Pico, “rokturi vajadzēja uz leju?!” Klauni paliek atvērtajās durvīs, jo viņiem atkal radusies problēma – kā ienākt? “Ienāciet vienkārši,” meitene paskaidro. Labi, mēs piekrītam. Bet kā? Pa vienam? Abi kopā? “Nāciet reizē,” nopietnā balsī teic viņa. Speram sinhronus soļus, un iekšā esam. Durvis aiz mums aizveras. Mēs abi vienlaikus sastingstam. Saskatāmies. Klaunu ķermeņi un sejas izteiksmes pauž: nu ir ziepes! Kā tiksim ārā?!
(Pēc maiņas klaunistabā visu pārrunājot, izrādās, ka tobrīd mēs abi sajutām reālas bailes, ka esam iesprostoti. Ne jau kā cilvēki, bet kā klauni sajutām. Tā notiek, tāda ir mūsu realitāte, kad esam klaunu tēlā.)
Taču durvju fobija mums ātri izplēn, un nu ir jāiepazīstas. Meitene nosauc savu vārdu. Tajā ir 5 zilbes. Sākam tās ritmiski skandināt. (Tas notiek spontāni, acumirklī, mēs ar Pico pat nesaskatāmies, bet abi kopā precīzi izsakām zilbes. Šādi izpaužas lieliska klaunu partnerība – mēs jūtam un reaģējam līdzīgi, šķiet, pat elpojam vienādi.)
Pēc tam mēs nosaucam savus vārdus, tie izrādās nepieklājīgi īsi. Hmm, jāizmēra. Guga ķer pēc mērlentes, kas viņai allaž apsieta vidukli, un mēra visus vārdus. Iznāk, ka Guga un Pico kopā veido meitenes vārda garumu! Ohoho!
Apbrīnā vērojam palātu. “Cik tev te skaisti,” jūsmojam.
“Man te nepatīk!” viņa uzreiz pretī.
“Kas tev nepatīk? Sienas? Skaidrs, ka sienas – tādas gaišas, nekādas,” vervelē klauni.
“Kādas tu gribētu?” Sākam celt dienasgaismā mūsu krāsainos caurspīdīgos lakatiņus. Meitene norāda uz zaļo. Zaļas sienas – tas ir brīnišķīgi! Sākam centīgi tās “krāsot”. Visbeidzot pieliekam zaļo lakatiņu pie sienas. Varbūt derētu arī dzeltenais? Bet diviem klauniem noturēt divus lakatiņus ir neiespējamā misija! Meitene nāk palīgā, un tad jau mums izdodas visiem kopā piestellēt lakatiņus pie sienas.
Piepeši Guga izvelk vēl vienu lakatiņu – violetu. Hmm, ir dzeltens, ir zaļš… un vēl lillā. O, luksofors! Pag, bet nav sarkanas krāsas! Taču ir lillā – lillafors! Pico paziņo, ka no 1. septembra jaunajos satiksmes noteikumos tieši tādi ir luksofori. Tētis iebilst – vēl jau nav 1. septembris… Bet, redzot mūsu dumjās sejas, mierinoši piemetina: “Tas ir no pagājušā pirmā septembra.”
Pie citas sienas sākas luksofora būvēšana – klauni cenšas salikt pareizo krāsu secību, bet tas galīgi nepadodas. Meitene palīdz, saka priekšā, kāda krāsa seko, tomēr klauniem darāmais vienalga ik pa brīdim nobrūk kā klucīšu tornis. Beidzot izdodas! Visiem sejā prieks, arī meitenei. Neziņas un baiļu pilnā palāta piepeši iekrāsojusies košos toņos, var pamanīt, ka arī skumjas atkāpušās.
Klaunu prieka vilnis par notiekošo ir ļo-o-ti liels un skaļš. Pēkšņi pamanām, ka meitenei sākas tāda dīvaina ķermeņa reakcija. Tētis viņai pieliek savu roku. Tā ir zīme mums. Klaunu mutes harmonikas pieklust, kustības kļūst lēnas, plūstošas. (Mēs nezinām, kādas ir meitenes veselības problēmas, bet sajūtam, ka mūsu skaļums laikam viņu pārlieku satrauca.) Tādā pašā lēnumā turpinām plūst, ritināties, vēdināties laukā no palātas. Bet – atkal tās durvis! Kā tikt laukā? Meitēns smaidot nāk uz mūsu pusi, nu jau viņa zina, kādi neveikļi ir klauni. Meitene atver durvis, un mēs izplīvojam ārā. Tikpat lēnā stilā mājam atvadas, un skandējam viņas garo vārdu pa zilbēm.