Kā noslēpties un kāpēc atrasties
Slimnīcā valda pēcpusdienas rosība, gaiteņi un uzgaidāmās telpas pārpildītas. Un tad ierodas dakteri klauni, šodien pārī strādā Pičs (Ainārs Eidons) un Guga (Gunta Lūse). Pičs ir bruņojies ar ģitāru un aizrautīgi to spēlē, pielāgojoties apkārt notiekošajam. Guga plivina krāsainus lakatus un ik pa brīdim laižas neprātīgās dejās. Vispirms dodamies uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļu. Vairumam bērnu un vecāku te jāpārcieš grūta gaidīšana, jo nereti paiet ilgs laiks, kamēr ārsti izzina, kas īsti bērnam kaiš. Ja kādam ir jāgaida, tad viņš ir pelnījis satikt dakterus klaunus!
Guga un Pičs ienāk telpā un redz apmēram 8-10 gadus vecu puiku ar tēti. Puika sēž krēslā, viņam pievienota intravenozā sistēma. Abi izskatās nedaudz saguruši un nomākti. Pičs sveicienam uztrinkšķina ģitāru. Tad sasveicināmies pa īstam. Piepeši abi klauni ierauga medicīniskos metāla ratiņus. Tie izskatās līdzīgi paplātei uz riteņiem, ko ieripina viesnīcas numuriņā, lai pasniegtu brokastis. Klauni sāk servēt galdu. Jums kolu? Sulu? Kefīru? Puika iesākumā skatās neizpratnē, tad nedaudz pasmaida un izvēlas. Klauni itin veikli salej dzērienus, viņi spēj tos iztecināt gan no ģitāras korpusa, gan somas stūra, gan tāpat – no neredzamas pudeles vai tējkannas, tikai ar skaņu vien.
Tētis tomēr vēlas kafiju. Guga ilgi nedomā, liek plastmasas trauciņu pie kontaktligzdas sienā un – šļurrr! – kafija tek rūkdama. Ak, ar pienu?! Trauciņš aši tiek pārvirzīts pie otras rozetes. Gatavs!
Turpinājumā, protams, ēdienu izvēle. Piedāvājumā ir gan burgeri, gan maķīši, gan hesīši, arī čipsi, protams. Kraukšķinām visi. Jautrība sit augstu vilni, jo puika savu “ēdiena trauku” piepeši sparīgi šļaksta uz tēta pusi. O, klauniem ideja patīk!
Guga “met” Pičam sejā (nu to lielo torti), Pičs šausmās metas sāņus, gāžas un krīt. Pēc tam pamatīgu šļakatu no Piča dabū Guga. Puika un tētis smejas.
Tad klauni ierauga, ka sistēmas bundulī šodien nav iepildīta kola, bet tikai bezkrāsains spraits, par to viņi izsaka aizrādījumu medicīnas personālam. Nē, sauc puika, tas nav spraits, tās ir zāles!! Ak, zāle? Pičs pagriež ģitāru otrādi, iedarbina trimmeri un zāles pļaušana iet vaļā. Vai vajag vēl zāli? Nē, pietiek! – puika sauc un smejas.
Klauni cienīgi atvadās un dodas tālāk, apciemo citus šajā nodaļā. Seko citas satikšanās, muzikāli starpbrīži un saspēles.
Kad klauni dodas prom, muzicēdami iet garām pirmīt satiktajam puikam, ieraugām, ka aina ir pilnīgi mainījusies – no lielā smējēja ne vēsts. Puika raud, izmisīgi ierāvies krēsla stūrī. Tētis izskatās ļoti uztraucies. Gaisā jaušams saspīlējums. Ap zēnu darbojas vairākas māsiņas. Izrādās, puiku ved uz operāciju. Vispirms viņam vajag pārģērbties slimnīcas pidžamā, tā ir rūtaina un milzīga. Puisēns protestē, asaras birst. Dakteri klauni mēģina piesaistīt viņa uzmanību, tas neizdodas. Tomēr mēs paliekam.
Klauni ieprasās pavadīt zēnu uz operāciju, mums to atļauj. Puika galīgi noraudājies, iesēžas ratiņkrēslā. Viņam galvā uzliek vienreizlietojamo cepurīti, tādu baltu un nedaudz caurspīdīgu. Cepures pankūka ir liela, slīd pāri sejai. Puika to vēl spītīgi norauj lejup, nu viņa seju vispār nevar redzēt. Kur viņš pazuda? Kur viņš ir? – sauc klauni un sāk zēnu meklēt. Zem matrača, naktsskapītī, zābakos, uz griestiem... Puikas nekur nav!
Kādā brīdī zēns atsedz seju. Klauni ir laimīgi – atradās, beidzot atradās!! Bet viņš atkal pazūd zem cepures. Kur ir? Kur palika? Meklējam!
Pa gaiteni dodas īpaša procesija – priekšā dipina Guga, katrā rokā kā karogu vicinot krāsainu lakatu, tad brauc ratiņkrēsls ar puiku, bet aizmugurē soļo Pičs un spēlē ģitāru. Procesiju noslēdz zēna tētis.
Kamēr gaidām liftu, puika ik pa brīdim noslidina cepuri pāri acīm. Spēle turpinās, klauni atkal metas viņu meklēt. Kad zēns kārtējo reizi pavelk augšup cepurīti, ieraugām smaidīgu seju. Smaids viņa sejā neizzūd arī tad, kad māsiņa ieripina ratus pa operāciju bloka durvīm. Klauni māj, puika māj pretī, durvis aizveras.
**** Sajust, pamanīt, noķert bērna tēmu, pārvērst to vieglā spēlē, šādi izmainot notiekošā uztveri – tāds ir dakteru klaunu uzdevums. Zēns it kā grib paslēpties no smagās situācijas, no nesaprotamā un biedējošā, kas notiek ar viņu, to ataino viņa dusmīgais žests – cepuri pār acīm! Bet klauni ierauga, ka puikas patiesi nav – viņš ir gluži vai izgaisis! Klauniem ir žēl, ka pazudis jaunatrastais draugs, metas zēnu meklēt. Kad draugs atkal atrodas, klauni ir ļoti priecīgi. Tā spēle turpinās, līdz slēpšanās vairs nav aizvainoti dusmīga, bet viegla un jautra.
Atzīsimies – pirmajā brīdī mums, klauniem, šķita, ka diez vai izdosies puiku izcelt no asarām un bailēm, šādos šoka brīžos ne vienmēr izdodas pārķert bērna uzmanību. Iespējams, mums tiešām tas nebūtu izdevies, ja klauni ierastos tikai tajā brīdī, kad zēns uzzina par gaidāmo operāciju, apjauš notiekošo. Bet zēns jau pirms tam ar mums iepazinās, saspēlējās, un tas ļoti palīdzēja. Un mēs negājām prom, mēs palikām, lai arī tobrīd šķita visai bezcerīgi atrisināt šo situāciju. Mēs meklējām pavedienu, aiz kā aizķerties. Un tad uzradās cepurīte.