Vajag mammu? Būs! Vajag meitu? Būs!
Strādāju kopā ar dakteri Oi (Zane Kostiļeva) ķirurģijas nodaļā. Ejam pa gaiteni un vispirms ielūkojamies katrā palātā, lai saprastu, kur visvairāk ir vajadzīgi dakteri klauni. Kādā palātā ir tikai viena gulta, uz tās sēž pieaugusi sieviete un lūkojas telefonā. Uzreiz skaidrs, ka tā ir mamma, kura gaida bērnu no operācijas. Šajā nodaļā to var redzēt visai bieži – bērns ar visu gultu aizvests uz operāciju, bet mamma, tētis vai omīte sēž un gaida. Māsas tad nereti saka: tajā palātā varat neiet, tur nav neviena bērna... Taču dakteri klauni zina, ka tomēr jāmēģina iet, jo šai mammai vai tētim ir ļoti nepieciešams atbalsts. Vecākiem ir mokoši domāt par to, kā norit operācija, viņi nezina, cik vēl jāgaida, laiks rit neciešami lēni.
Ieskatāmies palātā ar tukšo gultas vietu. Mamma paceļ skatu no telefona un uzreiz atmājas, sak, te nenāciet, nevajag. Mēs tomēr nākam. Godbijīgi sasveicināmies. Cienīgi iepazīstamies: Daktere Guga, Daktere Oi. Mamma pasmaida un nosauc savu vārdu. Mēs ļoti pieklājīgi interesējamies, ko viņa te dara. Mamma paskaidro: “Es gaidu.” Hmm, viņa gaida, vajag gaidīt… “Bet kā ir pareizi jāgaida? Parādiet, lūdzu, kā tas ir jādara!” dakteri klauni nopietni interesējas. Mamma rausta plecus.
Ieraugu, ka mamma sēž sakrustojusi kājas. Ā, šitā ir jāgaida! Mēs steidzam apsēsties tāpat kā viņa. Daktere Oi atkrīt krēslā, Daktere Guga grozās, brīnās, jo otra krēsla nav. Un apsēžas tāpat gaisā. Tad mēs mēģinām ļoti precīzi atdarināt mammas kāju pozas. Tas nekādi neizdodas, bet mēs pamatīgi cenšamies. Mamma smejas.
Vaicājam, cik liels ir bērns, ko viņa gaida. Rādām ar rokām, gan augstumā, gan platumā. Mamma pasmaida: 15 gadīgs bērns nav tik mazs. Mēs ķeramies pie metramēra, stiepjam to un rādām, cik garš varētu būt viņas bērns. Mamma smejas: tas ir aplam, šis arī... Pēc vairākiem mēģinājumiem mums izdodas notrāpīt īsto garumu. Vaicājam, cik ilgi tas bērns vēl būs jāgaida. Mamma nezina – varbūt stundu, varbūt divas, varbūt līdz vakaram… Dakteri klauni saskatās, ielūkojas neesošos pulksteņos un ir gatavi gaidīt: ak, mums ir daudz brīva laika!
Sakrustotām kājām tomēr kļūst grūti sēdēt, it īpaši bez krēsla. Seko daži neveikli kritieni, dažas filozofiskas ievirzes sarunas (mamma nebeidz smieties), un mēs atvadāmies.
Dodamies uz palātu, kas atrodas pretējā pusē. Tur sēž meitene pusaudze ar ieģipsētu kāju. Ko tu te dari? – vaicājam. Viņa atbild: gaidu mammu.
O! – klauniem iespīdas acis.
Mēs skrienam uz iepriekšējo palātu un sajūsmā saucam: “Mēs atradām! Atradām!” Mamma nekā nesaprot, brīnās, smaida. “Te mamma gaida bērnu, bet mēs atradām bērnu, kas gaida mammu!! Mēs atradām jums bērnu!!”
Tādā pašā sajūsmā skrienam pie meitenes un izstāstām par savu atradumu. “Tu gaidi mammu! Mēs atradām tev mammu! Tas ir tepat pretī!” Meitene smejas no sirds.
Un tad notiek brīnums! Meitene pieceļas, paņem kruķus un smaidot lec pāri gaitenim. Ieklibo palātā pie svešās sievietes, sasveicinās, iepazīstas. Abas sāk pļāpāt, smejas. Klauni te vairs nav vajadzīgi. Mums ir laiks doties tālāk. Tā arī darām, vien līdzi paņemam nelielu kripatiņu laimes par tikko kā notikušo maģiju.
Dakteru Klaunu darbā itin bieži sastopamies ar īpašiem notikumiem, kas atgadās, spēlējoties ar bērniem un arī pieaugušajiem. Maģijas gan tur nav nekādas. Nereti cilvēkam ir nepieciešams vien neliels vieglums, lai kaut uz brīdi aizgaiņātu skumjās vai drūmās domas, atliktu malā sāpes un bēdas. Dakteru klaunu uzdevums ir ienest šo vieglo vēju, turklāt tieši to pūsmu, kura vajadzīga konkrētajam cilvēkam īstajā brīdī.