Diagnoze kājām gaisā
Gadumijas laiks ir īpašs arī dakteriem klauniem. Jo mēs spīdam! Aptinamies, ietinamies, sapinamies lampiņu virtenēs un mirdzēdami dodamies slimnīcas gaiteņos.
& Šorīt es, daktere Guga strādāju kopā ar dakteri Kataklizmu (Madara Druvaskalna). Abas esam apkārušās lampiņām, tērptas baltos halātos, kam mugurpusē sarkani izšūts uzraksts Dr.Klauns. Jāpiebilst, ka baltus halātus Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā gandrīz neredzēsi, ārsti un māsas ģērbjas koši un krāsaini.
& Mēs šodien esam superjaudīgā dakteru brigāde!! Dr.Kataklizma ir profesionāla profesore, es – profesores asistente, jāteic gan tāda visai bremzēta.
& Šodien ejam uz onkoloģijas nodaļu. Tās ir ļoti īpašas klaunu maiņas, kad varam tur iet. Dažādu apsvērumu dēļ uz onkoloģijas nodaļu drīkstam doties tikai divreiz nedēļā, bet jūtam, ka esam ļoti gaidīti, īpaši to var nolasīt vecāku sejās.
Ir palātas, kur jāuzliek sejas aizsargmaska, citur iepazīšanos un draudzību ieteicams uzturēt, paliekot durvju ailē, palātā iekšā neejot. Taču, neraugoties uz nepieciešamo medicīnisko piesardzību un smagajām diagnozēm, atvērtība un spēles prieks te mēdz sist augstu vilni.
& Paveram palātas durvis. Viena gulta tukša, otrā mamma ar meitu, mīlīgi sagūlušas blakus, kopā skatās telefonā. Taču pirms tikt dziļāk palātā, jāpāriet speciālam dezinfekcijas paklājam, kas samazina iespējamību palātā iekļūt infekcijām. Uzkāpjot uz šī paklāja, apavi nedaudz pielīp, un rodas interesanta skaņa. O, klauniem to tik vajag! Viņi sajūsmā sauc: “Mušpapīrs, mušpapīrs!”. Tad sāk aizrautīgi mīdīties pa lipīgo virsmu, radot savdabīgu ritmu.
Izpriecājušies attopas, ka ir taču jāsasveicinās. Klanās un iepazīstas: “Profesore Kataklizma, asistente Guga.” Meitene pavisam klusītēm nosauc savu vārdu. “Un kā mammu sauc?” Mamma pasaka.
“Tā, un kur tad pacients?” bargi vaicā profesore. Asistentei Gugai atbilde gatava – viņa norāda uz mīksto mantiņu, kas atrodas tukšajā gultā. Tas ir tāds kā spilventiņš ar smieklīgām kājelēm. Bet mīļmantiņa palikusi gultā otrādi – rumpis lejā, ķepas gaisā. Profesorei uzreiz ir skaidra pacienta diagnoze: “Kājas gaisā sindroms!”
Klauni vaicā, kā sauc šo pacienti. Meitene saminstinās un lēni velk “ēēēmm”. Klauni māj ar galvu un pieraksta: “Paciente Ēmmm.”
Vēl meitenei tiek izprasīta atļauja pacienti izmeklēt un ārstēt. Meitene atļauj.
& Profesore Kataklizma pieliecas un nopietni apskata spilventiņu, tad skaļi pēc kārtas nosauc konstatēto: “Četrreiz simts dalīts ar trīs kubā plus zaļš banāns! Astoņi mīnus deviņdesmit, zils apelsīns reiz galds!” Tad pagriežas un bargi uzsauc asistentei: “Pieraksti!”
Guga izmisusi rokas pa somiņu, bet atrod vien flomāsteru. Drudžaini sāk rakstīt uz savas plaukstas, ar skatienu izmisīgi lūdzot meitenei, lai palīdz atcerēties profesores teikto. Meitene čukst.
* Dr.Kataklizma tik sparīgi plivinās ap gultu un pacienti, ka no dīvainās plecu somiņas piepeši izveļas kaut kas vēl dīvaināks – pēda, kājas gabaliņš!
Tādu gumijas pēdiņu klauns reizēm uzmauc uz pirksta un attēlo soļošanu vai uzmēra kādu kurpi palātā. Bet šoreiz pēda guļ zemē!
Gugai acumirklī viss ir skaidrs: “Profesore, tā taču ir mūsu iepriekšējā pacienta!”
Dr.Kataklizma piekrīt: “Hmm… Ja jau mums ir pēda, bet pacientei Ēmm ir kājas gaisā sindroms, tad viss ir skaidrs! Rīkojamies!”
Viņa ņem pēdiņu un dodas pie “pacientes”, lai veiktu tikai profesoriem vien saprotamu manipulāciju.
Mamma ar meitu vairs ne tikai smaida, bet jautri smejas, vērojot šo visu ambrāžu.
& Kad Dr.Kataklizma ir visu pabeigusi, viņa skaļi sauc: “Kaķis maisā, tu vairs ne-kājām gaisā!” Pacients izārstēts, varam iet.
& Šoreiz klaunu saspēle nenotika tieši ar meiteni, bet caur improvizāciju ap viņas mīļmantiņu. Ik pa brīdim meitene tika iesaistīta spēlē, viņa kļuva par dīvaino dakteru galveno palīgu.
& Maza atkāpe par nejauši izkritušo gumijas pēdiņu. Tādus brīžus dakteri klauni dēvē par klaundieva palīdzību. Rodas neveikla situācija, klauni nokļūst sprukās un mēģina tikt laukā ar godu…, kas, protams, neizdodas. Piepešais negadījums iedod atslēgu spēles turpinājumam.
&Caur visu šo it kā dīvaino jampadraci telpā ienāca vieglums un spēles prieks. Tie bija mirkļi, kad gan meitene, gan mamma, iespējams, varēja aizmirst par nopietno slimību.