Dzīvesprieks lielā spilvenā
Kad esam jau krietnu laiku strādājušas, gaitenī mūs apstādina ārsts un lūdz ieiet pie kāda jaunieša. Puisis esot cerējis, ka viņu šodien izrakstīs, taču bija jāveic vēl izmeklējumi, nu nācās palikt un jāgaida rezultātus. Viņš esot ļoti nomākts, drūms, pat sarunāties negribot.
Dodamies uz daktera ieteikto palātu, taču atceramies, ka te jau šodien bijām, radījām spēli ar apmēram 9 gadus vecu puiku. Savukārt otrs puisis, daudz vecāks, vispār neiesaistījās, aizgriezies gulēja, uzvilcis segu pāri galvai. Kad vēlreiz ienākam palātā, aina ir tāda pati – jaunietis guļ, pagriezis muguru pret durvīm, var just, ka norobežojies no visa un visiem. Klauni ir ziņkārīgi, tač jāzina, kas un kā.. Piecilpojam klāt un cienīgi iepazīstamies, it kā neredzētu, ka puisis cenšas vilkt segas stūri arvien ciešāk uz galvas.
Tad klauni iebrēcas: Vai tu zinu, ka mūs viss “besī"?! Mēs meklējam vēl kādu, kam tā ir.
Jā, mani “besī” – puisis noburkšķ. Skatiens tukšs, pelēks. Sākam interesēties par viņa mūzikas gaumi, jo redzam, ka viņš telefonā skatās mūzikas klipus. Taču puiša atbildes ir strupas, lai neteiktu, ka to vispār nav.
Bet ko tu tagad gribētu? – klauni nerimst taujāt. Ilgs klusums.
Es gribētu mājās! – visbeidzot noskalda pusaudzis.
Un ko tu tur darītu? – klauni kļūst arvien ziņkārīgāki.
Gulētu! – asi atcērt viņš.
Hā, klauni ir sajūsmā: tad jau “īzī pīzī”, gulēt vari arī te – vieta ir, gulta ir! Puisis purina galvu – tas ir citādi. Klauni nesaprot – kas tad mājās ir labāks?!
Jauneklis ilgi klusē, beidzot izveļ šādu tekstu: Spilvens lielāks.
O, to var labot! Klauni sāk čakli rosīties. Izstīvē no puiša pagalvja spilvenu, tam virsū uzliek vēl vienu, ko nočiepj tukšajā gultā. Vai tā der? Nē, par mazu! Tad virs spilveniem klauni horizontāli uzstutē garo sistēmas statīvu. Tam virsū uzceļ naktsskapīša atvilktni. Vēl par mazu?! Klauni pieķeras gultai – hops! – paceļ un ar rāvienu izceļ vienu gultas galu un lepni to uzkrauj dīvainajai piramīdai.
Jā, tagad lielums ir pietiekošs, – teic puisis un viņa skatienā pavīd smiekliņš.
Tad viņš pavēlnieciski paziņo: šāds spilvens ir pārāk ciets!! Ak, tā?! Turpmākās piecas minūtes klauni, puiša komandēti, nesekmīgi mēģina milzīgo “spilvenu” padarīt mīkstāku. Tomēr nekā!
Tad Daktere Oi pamana, ka puiša gultai ir pults, ar ko var manipulēt, piemēram, pacelt galvgali vai kāju balsta daļu. Seko ilga un precizējoša pults regulēšana, kamēr puisis guļ jau gandrīz sēdus. Jā, šāds spilvens der, – jauneklis smīnot apstiprina. Tad cieti paziņo, ka viņam nāk miegs, tagad viņš gulēs. Taču smaids, kas jau pirms brīža iezadzies viņa lūpu kaktiņos, nepazūd.
Klauni sāk spēlēt bērnu šūpuļdziesmu un klusītēm čukst: guli, guli… Pēc mirkļa klauni sāk ūjināt: vai tu jau guli? Paiet sekundes un klauni skaļi čukst: vai tu jau paspēji aizmigt?!
Puisis smaida, nu jau pavisam plati. Klauni piekodina otram zēnam, kurš smejoties vērojis visu šo ambarāžu, lai pieskata kolēģa miegu, un uz pirkstgaliem izlavās no palātas. Bet – nepaiet ne minūte, un Dr.Oi uztraukta ieskrien ar bažīgu vaicājumu par aizmigšanu. Jauneklis sirsnīgi smejas.
“Kontrole” ierodas vēl divas reizes. Un vēl trešo – pēc tam, kad jau esam izstaigājušas nodaļas otru spārnu. Ienākot redzam, ka abi puiši aizrautīgi sarunājas, kaut ko skaļi pārspriež. Klauni var doties mājās.
&Dakteri klauni respektē, ja bērns nevēlas kontaktēties, taču ir reizes, kad viņu ir gluži vai jāizrauj no nomāktības dūksts. To daudz sekmīgāk var paveikt ar vieglumu un spēli, ne moralizēšanu vai superpozitīviem uzmundrinājumiem.
Tas ir dakteru klaunu darbs – uztaustīt, gluži vai ar matu galiem sajust, kāpēc un kā mainījusies bērna enerģija, kad to nepieciešams aktivizēt un iedot sparu. Arī palīdzēt atvērt prieku dzīvot – pat tad, ja ārstēšanās vai neziņa par turpmāko slimnīcā kļuvusi kā nepanesams slogs.