Maģija ar mežonīgo kaķi
Nodaļas gaitenī vispirms satiekam divgadīgu puisēnu, kurš nevilšus rada ritmu ar kājām, kam mēs sākam sekot savā klauniskajā dejā. Dr.Oi pamazām puikas ritmiem pievieno ukuleles skaņas. Pie mūsu enerģiskā pulciņa pienāk divas meitenes. Vienai uz T krekla uzraksts: Instagram. “Ā, tevi sauc Instagrama,” attopas klauni. Otra meitene uzreiz uzķer spēli: “Es esmu Tiktoka!” Priecājamies par iepazīšanos.
Redzot Oi ukuleli, Tiktoka rāda, ka grib dziedāt. Pasniedzu viņai mutes ermoņikas, pastiepju vertikāli, un meitenei uzreiz ir skaidrs – tas ir mikrofons. Viņa dzied “mikrofonā”, dara to tik skanīgi un maigi, ka gaitenī rodas īpaša noskaņa.
Piepeši atskrien vēl viena meitene. Viņai ir traheostoma, tas nozīmē, ka meitene elpo caur nelielu caurulīti kaklā, kas liedz iespēju pilnvērtīgi runāt. Viņas elpa ir skaļa, dažbrīd atskan tāds kā čuksts.
Meitēns draudīgi rāda paceltas rokas – kā kaķa ķepas ar izplestiem nagiem, nikni šņāc uz klauniem un gatavojas uzbrukt. Klauniem viss ir skaidrs: ja satiec mežonīgu un traku kaķi, ir jābaidās un jāmūk! Baidāmies. Mūkam. Viņa turpina šņācot uzbrukt, mēs turpinām baidīties. Bet mans dakteris klauns jūt, ka meitenei ar to ir par maz!
Dr. Guga nostājas pretī meitēnam – esmu vēl viens mežonīgs kaķis, arī neganti šņācu un vicinu nagus. Kaķi sāk skrāpēt viens otru – protams, nepieskaroties, bet ar grandiozu dusmu enerģiju. Ik pa brīdim trakojošie runči atkāpjas, bet tad atkal uzbrūk viens otram!
Kaujai līdzi jūt daktere Oi, viņa parauj mani, mēs bēgam un paslēpjamies. Palūram gar stūri, bet meiteni neredzam. Dodamies atpakaļ.
Un te viņa parādās! Kareivīgums nav zudis, turklāt nu viņa vairs nav kaķis, bet īsts bokseris! Meitene savicina dūres pret dakteri Oi un dod nāvējošu “sitienu” ar kreiso – Oi noslīd gar gaiteņa sienu.
& Paskaidrošu, ka meitēns tikai imitē sitienu, bez pieskāriena, bet enerģija, ar kādu viņa šo sitienu raida, gan ir īsta.
Tad dusmu pūķis pavēršas pret mani un atkārto to pašu manevru. Guga lido pret sienu! Seko vēl viens sitiens uz Oi pusi – jā, atkal trāpīts! Vēlreiz mazās dūrītes cērtas uz Gugas pusi – klauns apveļas un nokrīt uz grīdas, kuplo brunču mala vien noplīv. Oi metas vēdināt klaunu draugu. Guga saņemas un streipuļodama ceļas.
Meitene turpina izdalīt sitienus. Mēs ļimstam un ceļamies. Apvēdinām viena otru ar lakatiņiem. Atkal krītam. Izmisušas rādām meitenei, ka esam pievarētas, esam iznīcinātas, vairs nespējam… Meitene vienkārši pagriežas un aiziet. Lēnā un nesteidzīgā uzvarētājas gaitā.
Mēs dodamies tālāk pa gaiteni, turpinot ielūkoties citās palātās. Šur tur veidojas spēle, šur tur tikai sasveicināmies. Te piepeši gaitenī atkal parādās jau pazīstamais meitēns. Ne vairs kaķa nagu, ne nikno šņācienu. Pavisam mierīgs cilvēks. Pienāk un rāda klauniem lapiņu, uz kuras no spīdīgiem akmentiņiem salīmēts jauks raksts. Ievēroju, ka lapai otrā pusē kaut kas rakstīts, palūdzu, vai varu paskatīties. “Tas ir tavs vārds?” vaicāju. Viņa pamāj ar galvu. Tagad klauni zina viņas vārdu, var to izrunāt, var melodiski skandināt.
“Vai drīkst vienu dārgakmenīti, tas ir tik skaists!” klauns lūdzas. Meitene noraidoši papurina ar galvu. Klauns izmisis vaimanā par atteikumu.
Piepeši meitene kaut kur aizskrien. Pēc mirkļa atgriežas un dod katram klaunam vienu spožo akmentiņu. Lūdzam, lai mums tos uzlīmē. Meitene to cītīgi izdara. Klauni ir laimīgi līdz mēnesim un atpakaļ! Arī meitenes sejiņa tagad ir gaiša un smaidīga.\
& Jūs jautāsiet, kāda bija spēles jēga?! Iedomājieties, ka jūs nevarētu runāt, nevarētu izteikt savas nelāgās emocijas, izkliegties galu galā. Kur likt visu to, kas sakrājas un spiež nost?! Caur klaunu bailēm no dusmīgā kaķa, caur mežonīgām cīņām, caur boksā pievarētiem pretiniekiem meitenes dusmas varēja aizplūst kā izkusis sniegs. Pēc tam jau viņa atnāca parādīt klauniem savu mirdzošo glezniņu, satikt savus jaunos draugus.
Pēc dakteru klaunu maiņas mēs parasti pārrunājam notikušās epizodes, satikšanās, spēles. Taču tajā reizē mēs ilgu laiku tikai skatījāmies viena otrai acīs, mūs piepildīja dziļš aizkustinājums par notikušo. Vai tiešām mēs to visu piedzīvojām, redzējām, sajutām?! Kā iespējama šī klaunu darba maģija?!
Mēs zinām, kā strādā šī terapija, kāpēc tā ir tik palīdzoša, bet brīnums ir tajā, ka tā rodas tieši konkrētajā acumirklī, tieši saistībā ar katra bērna sajūtām un vajadzībām.