Par mani

Esmu Guga. Tā mani sauca Ojārs, Lūšuks, mans vīrs. Kad piedzima mazmeita Evelīna, es prātoju: nez, kā tad viņa mani sauks? Atbildi neatradu. Kad mazā sāka veidot savu valodiņu, atkal par to aizdomājos. Negribu būt ne vecmāmiņa, ne omīte! Lūšukam ilgi nebija jādomā - tu taču esi Guga! Bērns šo vārdu pieņēma uzreiz, uzreiz varēja izrunāt. Tā es kļuvu par Gugu jau plašākā nozīmē. Kad piedzima mazdēls Gustavs, arī viņš uzreiz sāka Gugot. Drīz vien es izlēmu kļūt par dakteri klaunu, izturēju konkursu un gadu mācījos šo nopietno, dziļo un brīnišķīgo profesiju. Kad bija jādomā klauna vārds, ātri vien atnāca man jau mīļais - Daktere Guga.

Bērnībā ģimenē mani sauca par Gustļiku (Osļiku), vēlāk jaunībā, kad iemaldījos literātu nometnē "Aicinājums", kļuvu par Fledermausi (tas tādēļ, ka mani varot piekarināt aiz kājām pie griestiem un es vienalga varēšot iedvesmot citus, tā paskaidroja nometnes kolēģis Māris), šad un tad esmu dēvēta par Mazo, jo esmu visai maza auguma.

Kad biju sīka, gribēju kļūt par tīģeru dresētāju un arī klaunu, jo man patika cirks un patika citus smīdināt. Mani vecāki bija žurnālisti, tad nu visi skolotāji vienmēr vaicāja (sīrupainas balsis): Tu jau laikam arī būsi žurnāliste?!  Es uzreiz protestā atcirtu: Nekad!!! Tomēr ceļš aizveda. Sāku gan kā mašīnrakstītāja slavenajā jauniešu žurnālā "Liesma" (uz rakstāmmašīnas gan lāga nepratu rakstīt, bet manu lēnumu foršie kolēģi piecieta). Tur arī sāku uzklabināt šādus tādus mazgabaliņus, pirmos rakstiņus.  

Apprecējos. Piedzima mana un Daiņa meitiņa Linda. Iestājos neklātienē žurnālistos. Pēc sešiem gadiem piedzima otra meitiņa - Zanda. Viņas ir mana ģimene. Ar Daini izšķīros, grādu bija par daudz.

Manā biogrāfijā ir interesants fakts - darbs enerģētiķu laikrakstā (ilgi mācījos, kas ir volti, kas vati - haha), neticami, bet fakts. Tad iekļuvu "Neatkarīgās Cīņas" kolektīvā, kas vēlāk turpinājās kā "Neatkarīgā Rīta Avīze", "Neatkarīgā", tur pagāja mani 13 dzīves gadi. Tur sastapu manu brīnišķīgo vīrieti, manu Lūšuku. Cik svarīgi ir satikt savu cilvēku, ar kuru ir labi runāt un tikpat labi klusēt. Mēs tādi bijām.

Pametu avīzi, šo lielo stresa kuģi, un devos uz žurnālu "36,6". Tā bija izcila izvēle. Reizēm no rīta gāju uz redakciju Blaumaņa ielā un domāju : vai tiešām tāda laimes sala var pastāvēt, un es tajā esmu?! Sirsnīgs kolektīvs, lieliskas rakstīšanas tēmas, ideju brīvība, aizraujošs darbs - tur bija viss! "Trīsdesmit sešiniekā" nostrādāju līdz pat tā slēgšanai 2019. gadā. Paliku uz pauzes. Ko darīt? Kur meklēt darbu, kur rast šo jauno ceļu? Vai vispār meklēt? Vai ļaut, lai ceļš atrod mani? Tagad atskatoties redzu, ka ceļš patiešām atrada mani. Mans jaunais dzīves ceļš. Tolaik jau biju sākusi darboties kā brīvprātīgā onkoloģijas centrā. Drīz pēc žurnāla slēgšanas ieraudzīju sludinājumu, ka var pieteikties konkursam dakteros klaunos. Bingo! Jāmēģina! Bija bailes, milzu bailes - ka mani atraidīs, ka nederēšu, ka nevarēšu, ka esmu par vecu (biju tuvu 60 gadu slieksnim)... Uzdrīkstējos. Esmu dakteris klauns. Nu jau četrus gadus!

Ceļš veda vēl tālāk. Sāku strādāt kā asistente brīnišķīgai meitenei Gerdai, biju blakus viņai skolas solā divas dienas nedēļā, pabeidzām kopā 4. un 5. klasi. Pirms gada ielecu vēl vienā nezināmajā - sāku vadīt nodarbības dienas centrā pieaugušiem cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Viņi paši, mani burvīgie, to dēvē par teātri. Es to saucu par satikšanos - sirds līmenī.

Nu jau gandrīz pusotru gadu esmu bez sava Lūšuka, bijām kopā 26 gadus. Lūse ir, Lūša vairs nav. Eh, tepat jau vien viņš staigā, reizēm pieskata mani, reizēm sabar, bet vienmēr gaida mani. Kad slēdzu vaļā mūsu dzīvokļa durvis, vienmēr nočukstu: Lūšuk, esmu mājās.

Tas īsumā par mani. Gan jau vēl ko pastāstīšu. Bet nu par šo lappusi. Šo iespēju man uzdāvināja mana māsa Liene. Lienīte vienmēr izdomā ko interesantu, viņa ir mans vistuvākais cilvēks, mana vecākā māsa. Un vecākās māsas jau gan zina, kas jaunākajām darāms! Ilgi nesadūšojos šo visu laist tautās, jo zinu, ka tādi lauciņi rūpīgi jākopj. Bet es esmu tāda brīvdomātāja, tā kā ņemiet par labu, kas man te savākts. Gan jau saņemšos un vēl kaut ko uzcepināšu.

2024. gada 17.jūnijā pusvienos naktī.