18 metri mīlestības
Man vienmēr ir interesanti uzzināt, kas atrodas aiz slēptā
priekškara – kā veidojās kāda unikāla lieta, šis brīnuma rašanās process.
Baltijas Biodanza festivālā, kas Latvijā notika jau 9. reizi, pārsteidza
grandiozs gleznojums. Tā autore ir Zīna Ceske, māksliniece un biodanza
skolotāja no Siguldas. Zīna pavēstīja, cik neparasti tapa šī īpašā glezna.
Dalos šajā stāstā.
* Pasākumu norises vietas “Padejosim?” plašajā zālē, kur tradicionāli notiek biodanza festivāli, pa visu gala sienu ir spogulis. Tas domāts, lai dejotājs varētu redzēt un kontrolēt savas kustības. Taču biodanzā šis princips neder, šajā metodē kustības nevar būt nepareizas, jo katrs izdejo sevi. Biodanza dejotāji skatās cits citam acīs un dvēselē, ne spoguļos. Tādēļ tie vienmēr tiek aizklāti.
* “Es tik milzīgu spoguli citur neesmu redzējusi – 18 metrus garš un 3 metrus augsts!” stāstu iesāk Zīna. Pagājušajā festivālā spoguli aizsedza vairākas Zīnas radītas lielformāta gleznas, kur māksliniece atspoguļoja biodanza metodes būtību. Turklāt tas bija viņas biodanza skolas apmācību noslēguma darbs. Šogad viņa nolēma veidot ko citādu.
* Vispirms vajadzēja sameklēt audeklu, kas derētu šai idejai. Izrādījās, ka visi par mazu. “Es biju šokā! Kā sašūšu kopā tos pusotrmetrīgos gabalus, jādabū taču 18 metrus! Tas ir par traku. Labi, ka gadījās attapīgs pārdevējs, ierādīja speciālu audeklu, kas saucas vēja barjera, to izmanto jumtu izolācijai. Diemžēl drāna bija gareniski pārlocīta un vietām saburzīta. Veselu dienu līdz pagurumam gludināju locījuma vietas,” atceroties nopūšas māksliniece.
* Parasti Zīna glezno uzreiz uz audekla, bet šoreiz saprata, ka vispirms jāveido skices. “Mana doma bija zīmējumu veidot jēgpilnu, ietverot simbolus, kas ataino biodanza būtību. Man gribējās parādīt, ka biodanzu visā pasaulē dejo ļoti daudzi. Un visi ir saistīti, dejojot kopā. Arī biodanza festivāla nosaukums to vēsta – “Māksla būt saiknē.” Tā nav glezna, bet drīzāk plakāts, kas sastāv no simboliem. Es to gribētu dēvēt par manifestāciju.
* Es zīmēju rokas visdažādākajos veidos, jo pieskārieni un glāsti dzīvē ir tik svarīgi, to daudz izdejojam biodanzā. Apskāvienus, kas ir būtiski, lai nonāktu saiknē ar citiem. Zīmēju dejotājus, kurus šī metode paceļ spārnos. Ieliku biodanza simbolu, balto gārni, kurš spēj būt gan ūdenī, gan uz zemes, gan brīvi lidot. Tas ir metodes autora Rolando Toro vēlējums pasaulei – apzināties visas dzīves dotās iespējas, ļauties notiekošajam, būt laimīgam šeit un tagad.
* Radās ideja izmantot franču mākslinieka Anrī Matisa gleznas “Deja” motīvu, kur cilvēki dejo aplī, rokās sadevušies. Skatījos reprodukcijas. Tur bija Pikaso Miera balodis, uzzīmēju arī to – ļoti svarīgi šajā nemierīgajā laikā. Protams, zemeslodi, ko tur cilvēka rokas – jo esam daļiņa no Visuma. Un vēl, un vēl… Piepeši man uzrakstījās: “Never stop dancing”. Ja jau nepārstāt dejot, tad rakstīju to daudzas reizes visa plakāta garumā.”
* Kā tapa šis gleznojums praktiski? Apjomīgo audeklu izklāja zemē, tad pa daļām pārnesa uz tā skices. Zīmēja ar ziepju gabaliņiem, līdzīgi kā šuvējs, pārnesot piegrieztni uz auduma. Pēc tam vajadzēja izdomāt, kā to visu īstenot krāsā. Māksliniece skaidro, ka vēja barjeras materiālam ir sīki caurumiņi, tādēļ vajadzēja ļoti daudz krāsas – 15 litrus!
* “Paldies, ka man bija iespēja darboties Siguldas pilī, kur atrodas arī mana darbnīca. Varēju tur izklāt milzīgo drānu, taču vienalga nācās gleznot pa daļām. Sākumā izmēģināju krāsu klāt ar konditorejas šļirci, līdzīgi kā krēmu liekot uz tortes. Taču krāsa šļakstījās, un garnējamā ierīce bija pārāk mazietilpīga. Hmm, ko lai izdomāju?! Manam vīram garšo boržomi, sakrājies daudz pudeļu, varētu tās likt lietā. Bet kā? Ā, trauku mazgājamā līdzekļa pudelei ir ērts uzskrūvējams uzgalītis, pamēģināšu ar to! Līnija iznāca pietiekami bieza. Tā arī darbojos.
* Kad viena gleznojuma daļa bija gatava, ierullēju to. Lai audeklu satītu, vajadzēja atrast 3 metrus garu koku vai ko citu. Sākumā no kaimiņa aizņēmos pagarināto karoga kātu, vēlāk veicu meklējumus būvmateriālu veikalā. Nav, nekā tik gara nav! Tad “Depo” ieraudzīju lielus linoleja ruļļus, un turpat blakus – serdeni, uz tā linoleju uztin. Tieši 3 metri! Man to vajag! Pārdevēja piekrita pārdot.”
* Zīna ņēma trīsmetrīgo guvumu azotē un devās uz Siguldas autobusu. Labi, ka šoferis bija pazīstams, atļāva ieguldīt pirkumu salonā uz grīdas. Siguldā viņu gaidīja uzticamais velosipēds. Bet kā to garo mietu uz riteņa vest? Atkal paveicās, jo tuvumā darbojās viņai pazīstami mākslas skolas absolventi, kuri iedeva savilcējus, lai varētu ērti piestiprināt. Līdzīgi gāja, kad māksliniece veda jau gatavo gleznas rulli. No Siguldas līdz Rīgai viņa brauca ar satiksmes autobusu, bet Rīgā vēl bija jāiestīvējas tramvajā! Bez piedzīvojumiem neiztieku – tā smejot saka Zīna.
* Lielais plakāts tapa nedēļu, diendienā. Krāsa gan ilgi žuva. Otrā dienā Zīna atnāk, patausta – vēl mitrs. Tikmēr viņa zīmēja zvaigznītes.
“Manās sajūtās zvaigznītes ir impulsi. Tās ir kā gaismiņas šajā gleznojumā. Kā kosmiskais, kas šobrīd dzīvē ir tik spēcīgs – tik daudz kas mainās. Reiz naksnīgajās debesīs ievēroju zvaigzni, kurai ir tādi kā stariņi. Tiešām stari?! Tagad tā ir mana vakarzvaigzne, ik vakaru sasveicinos.
* Kad gleznojumu pabeidzu, ieraudzīju apakšmalu, tā bija nomācoši melna. Noplēsu bieza kartona gabalu, liku klāt audeklam un virs tā ar otu krāsoju tādus kā viļņus. Es dejoju virs visa! Es jau arī ar to boržomi pudeli un krāsu dejoju, tā arī pagāja mana nedēļa.
Pag, bet vai tie ir viļņi? Varbūt kalni, tādi mazliet nervozi… Tā ir Zeme! Mūsu Zemes dzīve, kas ne vienmēr ir maiga. Tas ir Visums, kur viss ir plūsmā, un cilvēks ir tajā iekšā, dejo. Tā ļaušanās, tā pieņemšana, tā plūstamība, tas ir tik biodejiski.”
* Interesanti, ka visu lielo gleznojumu kopumā Zīna ieraudzīja tikai tad, kad to piestiprināja festivāla zāles spogulim. Kā bija to redzēt?
“Līdzīgas bažas kā saimniecei, izņemot no cepeškrāsns kūku – vai būs saplakusi vai tomēr izdevusies?! Man patika, kā viss izskatās. Bet daudz svarīgāk man bija redzēt, kā mūsu dejotāji to ierauga – viņu sajūsminātās acis man izteica visu. Manī ielija prieks.”