Pārdomas par pārdomām
Vakarnakt nopublicēju, publiskoju savu jau nedaudz iesūnojošo Gugvietni, lapu vai nu kā tur šito visu jādēvē. Bija tāda sajūta, ka atveru savu slēptāko plauktiņu..., kurā nekā slēpjama nav. Ha ha.
Šodien visu dienu par to jādomā - kam interesēs tas, ko rakstīšu, vai vispār šis blogu laiks nav pagājis, varbūt tagad visiem vajag tikai ātri aizzibošus Tiktokus vai sēdēšanu laivā (bez motora). Bet nu jau par vēlu bēgt atpakaļ savā alā. Ja jau iznācu pļavā, tad arī jāmāk stāvēt taisnu muguru un nostāvēt pret odiem, lapsenēm vai citiem nezvēriem.
Šodien es domāju par biodanzu, par biodeju, un nesaprotu, kāpēc stāstā par sevi nemaz to nepieminēju. Laikam tādēļ, ka biodanza ir ļoti cieši ieplūdusi, iedejojusi manā dzīvē. Pirmoreiz to iepazinu, gatavojot rakstu žurnālam par biodanza metodi, taču toreiz tikai teorētiski, no Kristiānas Kalniņas stāstītā un no trim dāmām, kuras intervēju par viņu sajūtām, pieredzot biodanzas nodarbības, ko dēvē par vivencijām (vivencija=pārdzīvojums). Toreiz Kristiāna man iedeva dāvanu karti un sacīja: "Kad būs laiks un iespēja, atnāc un izmēģini biodeju pa īstam." Dāvanu karte gulšņāja manā plauktā trīs (!) gadus. Goda vārds!
2016. gadā, kādā februāra trešdienā izlasīju Kristiānas ierakstu FB: "Ja Tev šodien ir brīvs vakars, atnāc padejot, mums ir atvērtā nodarbība". O, man ir brīvs vakars, es nodomāju. Un devos.
No tās dienas, no tā brīnišķīgā vakara esmu kopā ar biodanzu - es biju apburta jau ar pirmo reizi. No tām acīm, skatieniem, dvēseļu gaismām, no manām nerimtīgajām asarām, kas plūda un plūda... taču šīs pavērtās slūžas mani nenobaidīja, bet darbojās kā magnēts. Kā tā var būt? Mani urdīja interese piedzīvot to vēl un vēl, sajust, kas šajā biodanzā ir tāds, ka vienā vakarā, pāris nieka stundās iespējams atraut vaļā gadiem sakrātos korķus, iespējams just līksmi, gaišu prieku, lidojumu un brīvību, lēkt un virpuļot kā bērnībā.
Biodanza nav maģija, kā man savulaik patika domāt, tā ir metode, zinātniski pamatota un gudra tehnika, kas caur deju, kustību, īpaši atlasītu mūziku un cilvēku sastapšanos ved dziļumā, ļauj satikt īsto sevi un pamazām atveseļo. Ļauj dzīvot vieglāk, nojauc stīvās robežas, paver sirdi mīlestības plūsmai.
Nu jau divus gadus es mācos par biodanza skolotāju, nu patiešām tas bija man pašai negaidīts lēmums. Jo es vienmēr sacīju, ka gribu tikai dejot, vispār negribu zināt, kas aiz tā priekškara, kas lācītim vēderā. Bet, izrādās, tur ir tik interesanti, tur ir slāņu slāņi, tur ir atklājumu vulkāni, tur ir pārdzīvojumu Atlantīdas, tur ir Everesti, kuros kāpt un kāpt, sasniedzot virsotnes, bet apjaušot, ka ir vēl augstākas virsotnes...
Es mīlu biodanzu, tā dod man brīvību un uzdrīkstēšanos, vieglumu un drosmi iet savu jauno ceļu. Bez biodanzas ceļa es nebūtu nonākusi uz Daktera Klauna ceļa, nebūtu satikusi takas, kur es sastopu cilvēkus, kam gribu dot savu sirds siltumu un dalīties mīlestībā.
Es vienmēr saku: ja iesi savu īsto ceļu, ko tev rāda Dievs, tad noteikti piedzīvosi sajūtu - kāds tavā ceļā klāj baltus dvieļus. Pa baltiem dvieļiem ir viegli staigāt.