2025. gada 6. marts, 7.slimošanas diena
Pirmais svaigā gaisa malks pēc sešu dienu smagas neveselības. Tas ir kaut kas īpašs! Izejot ārā un ievelkot elpu, šķiet, ka šis gaiss sašūpo. Sašūpo visu, kas iekšpusē sastāvējies, kas sastindzis, vīrusa un slimības iekalts. Visas šīs dienas bija sajūta, ka ķermeņa iekšpusē kāds grozītu smilšainu burkānu, tādu tikko no dārza, raupjām smiltīm aplipušu. Nē, drīzāk es pati jutos kā burkāns, tikai ne tas no dārza, bet tas tur, lielveikala nomazgātais, pēc pāris dienām jau ļenganais.
Īss gājiens līdz pagalma soliņam. Tālāk neeju, nav spēka. Labi, nodomāju, pirmo mērķi atceļu. Gribēju iet uz mežu, tas tepat netālu, minūtes piecas, bet šobrīd šķiet neticams, nepieveicams ceļojums. Pasēžu. Saule silda, vējš patīkami skrien gar vaigiem. Labi, tomēr iešu, bet tikai līdz pirmajai atradnei, kā es to saucu, manai nātrīšu vietai. Kādreiz tur atradās mazdārziņi, tie pamesti, tur agros pavasaros garāmskrienot paķeru nātrītes. Paskatīšos, vai tagad jau lien no zemes laukā.
Eju ļoti lēni, tikai soli pa solim. Atspiežos pret žogu, pastāvu pie laternas staba. Elpoju sauli, gaisu. Un jūtu, kā katrā šūnā ieplūst dzīvība. Tad atsāku iet. Nātrīšu atradne klāt. Cītīgi lūkoju. Vēl nav, manas nātrītes vēl nav modušās. Toties ir visādas citas zaļas lapiņas, pazīstamas un man nezināmas, taču ikkatra pārpilna dzīvības, tik zaļa.
Atceros, kā agros pavasaros ar tēti, mammu un māsu gājām uz mežu, un vienmēr strīdējāmies. Strīds bija par to, vai šis zaļums, šī zālīte ir pagājušā gada vai jau šogad izaugusi. Uh, kā mēs strīdējāmies! Kuram ir taisnība, tā arī nenoskaidrojām, bet katru mazāko zaļumu pētījām ar prieku.
Turpinu nesteidzīgi iet, elpa mani vairs nešūpo, tieši pretēji – jūtu, kā katra elpa, katrs solis mani stiprina. Nākamā atradne ir mazās priedītes. Noplūcu vēl stingros pumpuriņus, cītīgi košļāju. Tieši vakar tējā izdzēru pagājušā pavasarī lasītos. Tikt pie jauniem priedes pumpuriem – tāds bija lielais mērķis šodienas pastaigai.
Vēl viena atradne – liepa. Liepas pumpuriņi ir mani visgardākie. Tie vēl snaudoši, bet iekšā spēks jau ir. Katram pumpuram ir superspēks, tas ļauj atvērties lapai un ziedam, kokam turpināt augt.
Pēc tam aplūkoju krūmiņus, kas jau raisa kādu zaļu vaidziņu. Sasveicinos ar kļavu: ei, drīz nākšu pēc taviem ziediem. Jo redzu, ka būs, jau pavisam drīz. Un tad es dzirdu putnu dziesmas. Vēroju skudras māsiņas. Arī viņas vēl lēnas, tikpat lēnas kā es šodien. Redzu zīlītes, kas joņo pa mežu kā aptrakušas no laimes par to, ka sācies pavasaris. Esmu dabas vidū. Vējš, saule, un es dzīvoju. Pateicībā par visu, kas man dots.
klava.jpeg