Jau mēnesi
Šodien paiet tieši mēnesis kopš tā tumšā rīta, kad es ienācu istabā, lai palūkotos, vai viņam viss ir labi.
Ieraugot, kā Lūšuks guļ, mana reakcija ir - gandrīz šoks. Jo nekad viņš negulētu tā - neliktu galvu tur, kur kājas. Tāda ir viņa dzīves kārtība, laikam jau ieaudzinātas lietas, ko viņš visai konservatīvi ievēro. Kāpēc tu tik jokaini guli?! - gribu iesaukties, taču vārdi paliek iesprūduši. Tai pašā acumirklī manī izjoņo sāpīgs zibens: Lūšuks ir miris, viņa vairs nav.
Pieeju savam vīram pavisam tuvu un redzu viņa seju, tādu bālu un mierpilnu, acis ciet, mute pavērusies. Tāda dīvaina seja, sveša, neizprotama. Ko darīt? Kas man tagad jādara? No manām plaušām un kakla izlaužas tāda kā milzu bites zumēšana, es dūcu un metu pa dzīvokli dīvainus lokus. Kā tas varēja notikt, kā??? Pulkstenis ir seši no rīta. Piķa melna tumsa un es. Nē, mēs divi, tikai viens jau ceļā uz citu pasauli. Jāaizsien nomirušajam mute - izzibsnī kaut kur lasīta gudrība. Bet kā? Kā to izdarīt?
Zvans Ilonai, zvans māsai, zvans meitai - kā izmisuši palīgā saucieni, nepieciešamība dalīties satraukumā un sāpēs. Ilona teic, ka savu tēti, kurš arī nomira mājās, uzreiz nomazgājusi. Jā, es tā darīšu! Darboties, rīkoties, mans izmisušais prāts liek pie darba rokas. Paņemu bļodu, švammi un ziepju gabaliņu. Tecinu ūdeni un laikam pirmo reizi esmu tik nikna par to, ka mūsmājās siltais ūdens netek uzreiz, bet tā sasilšana
jānogaida. Sagaidu pietiekami siltu ūdeni, pārbaudu, vai nav par karstu. Kā bērnam, gatavojot pirmo vanniņu pēc atvešanas no dzemdību nama. Stiepju pilno bļodu, ūdens izšļakstās uz čībām, bet es to visu neievēroju, negribu ievērot. Man ir jādara kas svarīgs, kas īpašs.
Novelku viņam zeķes un nomazgāju kājas. Cik labi, ka vakar apgriezām nagus, nodomāju. Bet kāda tagad nozīme vairs gariem vai īsiem nagiem, kāda? Mazgāju viņu visu, saudzīgi velku ar slapjo saziepēto sūkli, tad atkal ar ūdeni un nosusinu ar dvieli. Skaitu tēvreizi un Esi sveicināta Marija, skandēju visu laiku. Pa vidu stāstu Ojāram, ka tagad mazgāju kājas, tagad vēderu, tagad es ļoti uzmanīgi... mazliet pagaidi, es tūlīt... Pārvelku viņam tīras zeķes, tīras apakšbikses, tīras virsbikses. Skaidri ieraugu, kurš apģērba gabals jāņem no skapja, kurš krekls viņam patiktu, kuras bikses. Zeķes bez gumijas, lai nespiestu.
Termoveļas jaku, kurā viņš visus pēdējos mēnešus gulējis, novilkt nevaru. Jāgriež! - mana doma ir rāma kā ūdens bļodā.
Piedod, Lūšuk, - tā kā vainīgi lūkojos viņa sejā.
Ar vislielākajām šķērēm pārgriežu jaku - vispirms priekšpusē, tad pieguļošās piedurknes, kamēr apģērbu izdodas novilkt.
Mazgāju vīra seju tik maigi kā tikko piedzimušam mazulim, lai nesavainotu, lai nenodarītu pāri. Sajūtu, ka Lūšuka piere ir vēl silta. Vienu sekundes miljono daļu cauri domām izzib - silta piere, varbūt vēl dzīvs... Ieskatos vēlreiz viņa sejā. Tajā ir mūžīgs miers. Pieliecos un bikli noskūpstu maigi silto pieri.
Nāve ir noslēpums. Tagad es to zinu. Es biju tam tuvu tuvu klāt.
Nesen izlasīju brīnišķīgu tekstu, kur bija arī tādas rindas: "Būt
klāt brīžos pēc nāves ir neticama dāvana, tā ir dāvana cilvēkiem, ar kuriem esi
kopā, un tā ir dāvana tikko nomirušajam. Viņš ir tikai mata attālumā, tikai sāk savu jauno
ceļojumu pasaulē bez ķermeņa. Ja spēj saglabāt mierīgu vietu ap viņu ķermeni un
telpā, mirušais tiek palaists skaistākajā veidā
.
Tajā
brīdī, kad viņš ievelk pēdējo elpu, telpā valda neticami svētums. Atveras plīvurs starp pasaulēm."
*