2024.gads 24. janvāris
Sakārtot var arī debesīs...
Mani šonakt piemeklēja jocīgs un vienlaikus smieklīgs sapnis. Es atnāku uz VSAA pie inspektores, jo man jāsakārto svarīgi dokumenti. Bet redzu – tur jau sēž Lūsis un sparīgi kaut ko stāsta darbiniecei, skaidro, ka viņam vajadzētu trešo pensijas līmeni. Es samulstu. Kādā sakarā viņam interesē trešais pensijas līmenis?! Pirmkārt, viņš jau sen ir pensijā, otrkārt, viņš jau ir miris. Lūšuks parakstās visos papīros, pieceļas un aiziet.
Es apsēžos krēslā pie inspektores un saku: jūs taču viņu redzējāt, ja? Nu jā, darbiniece atbild, mēs jau viņu te zinām, viņš tāds impozants vīrietis, liela auguma. Es saku: bet vai jūs zināt, ka viņš jau ir nomiris?! Inspektore parausta plecus un saka: jā, zinu, bet viņš tik pārliecināti visu stāstīja, mēs parunājām un tos dokumentus parakstījām… Es saku: tas gan ir ļoti jocīgi, un kā tas vispār iespējams?!
Tālāk sapnī es gribu visiem savējiem piezvanīt un izstāstīt, ka es redzēju Lūsi, bet piepeši ieraugu savu klasesbiedreni Helgu. Es viņai saku, lai nāk pie manis dzert kafiju, es kaut ko dīvainu izstāstīšu. Mēs ejam uz autobusu. Es redzu, ka ārā uz soliņa sēž Lūsis un kaut ko stāsta svešam onkulītim. Lūsis ir novilcis garās bikses un sēž trusikos. Es tā kā gribu teikt, ka tas nav forši, bet tad padomāju: viņš taču ir nomiris, lai taču dara, kā grib, lai sēž trusikos, ja viņam tā labi… Es pagriežos pret viņu un saku: es eju uz mājām gatavot pusdienas, kad tu te pabeidz pļāpāt, nāc. Tā tas sapnis beidzās.
Turpinājums bija vēl jokaināks. Pēc pāris stundām man piezvanīja inspektore no VSAA un izskaidroja dažas man svarīgas lietas. Paskaidrošu, ka es jau visu šo gadu pretendēju uz vienu pabalstu, kas saistīts ar Ojāru un Černobiļu. Man pat notika administratīvā tiesa, kas apstiprināja, ka man šis pabalsts tomēr pienākas. Vēl tikai daži soļi, un ilgais process beigsies. Noklausījusies šo manu sapni, Linda, mana meita sacīja: nu re, Lūšuks tur aizgāja un visu sakārtoja, parūpējās par tevi.
Laikam tiešām tā – sakārtot taču var arī debesīs…