Mazliet par manu darbu dienas centrā

Sun, 06 Oct 2024 18:46:00 +0000

Es lepojos ar saviem Dienas centrs "Saule" audzēkņiem! Nupat kā (2024.gada 3.oktobrī) mēs bijām Lietuvā un piedalījāmies starptautiskā mūzikas festivālā “Gyvenimo spalvos” (‘Dzīves krāsas), ko rīkoja Šauļu Dienos centras Goda. Uzstājāmies ar prieku un saņēmām daudz atzinīgu vārdu. Festivālā piedalījās 12 kolektīvi no Lietuvas un 4 no Latvijas – no Litenes, Kalupes un Kalkūniem un mēs, no Rīgas “Saules”. Rīkotāji saskaitīja, ka visi kopā mēs bijām 270 dalībnieki un skatītāji!

Mēs devāmies uz Lietuvu ar mūzikas instrumentiem, kas ļāva citiem izdzirdēt putnus mežā. Kad mēs skanējām, visa lielā zāle pilnībā apklusa, un ļoti daudzi aizvēra acis (tā mēs viņiem ieteicām), bija tāds kā mazs relaksācijas mirklis. Pēc tam mēs dāvinājām viņiem mūsu “Vālodzīti” – Arnis dziedāja, un mēs viņu pavadījām ar 16 krāsainu lakatiņu viļņiem. Paldies Arni par skaisto dziedāšanu, Tevī mīt talants un drosme! Paldies Inga, Kristīne, Jūlija, Gaida! Paldies Aldi, Oskar, Sergej!

Dienas centrā strādāju tikai nedaudz vairāk par gadu. Vadu nodarbības, ko mani audzēkņi nodēvējuši par teātri, kustību teātri. Esam četras grupas, kopā aptuveni 30 cilvēki. Šis laiks ir devis ļoti daudz man pašai, vispirms jau ticību saviem spēkiem un savu spēju atklāšanas brīnumu. Es mācos pieņemt visu citādo, kļūstu vērīgāka, uzasinu savas maņas. Satikšanās ar maniem brīnišķīgajiem audzēkņiem paplašina manī mīlestības telpu.

Paldies brīnišķīgajai vadītājai Irinai Rullei par drosmi un uzticēšanos. Tā bija viņas ideja. Nācu aprunāties par darbu šajā centrā, un te piepeši Irina teica: "Varbūt gribat vadīt kādas nodarbības?" Hmm, iepletu acis. Bet jau pēc mirkļa - par izbrīnu pašai sev - teicu "jā". Ķēros pie idejām, smēlos dakteru klaunu darba pieredzē, ilgajos gados žurnālistikā gūtajā, biodanzas metodē saņemtajā mīlestībā un vieglumā, lai radītu programmu, ko nosaucu "Satikšanās".

Sākumā mēs visi bijām nedroši. Es - jo nezināju, vai tas, ko esmu savā sirdī un prātā intuitīvi izlolojusi, viņiem patiks, būs noderīgi un interesanti. Viņi - jo nezināja, kas esmu, un vai vispār spēju viņiem ko dot.

Bet esmu sajutusi, ka mani saulainie, visu manu 4 grupu dalībnieki, nodarbībās kļūst arvien drošāki, brīvāki un priecīgi laiž ganībās savus iekšējos bērnus.

Esmu pateicīga, ka mans ceļš ved mani šādi, ka man ir šāda iespēja sniegt kādam roku.

Esmu pateicīga dienas centra vadītājai Irinai Rullei, kura deva man iespēju te būt un strādāt! Paldies visiem maniem kolēģiem “Saulē”! Šis centrs ir lieliska iespēja cilvēkiem, kuriem dzīvē nemaz nav tik daudz iespēju – te viņi var justies pieņemti, viņi satiekas, draudzējas, mācās, piedalās nodarbībās, apgūst jaunas prasmes, izpauž sevi dažādās jomās. Es patiešām esmu laimīga, ka varu būt ar viņiem kopā, varu redzēt, kā viņi kļūst drošāki, brīvāki, radošāki, kā notic sev un saviem spēkiem. Esam Saulē!!!

Saruna ar Elitu Margu, Radio "Skonto" (2021)

Tue, 06 Aug 2024 05:26:00 +0000

https://www.facebook.com/watch/?v=1183950242116404

Par palīdzēšanu un misiju Ukrainai (2022.gada pavasaris)

Fri, 21 Jun 2024 19:19:00 +0000

https://fb.watch/sRyWhcgIOH/

Pirmās intervijas Latvijas Televīzijā

Mon, 17 Jun 2024 13:15:00 +0000

https://www.youtube.com/watch?v=dmYi0vK7fmw

Raksti presē

Tue, 26 Dec 2023 11:58:00 +0000

Citāda identitāte - Daktere Guga

Autore - Gunta Lūse. Publikācija 2021. gadā žurnālā "Ieva"

Es strādāju par dakteri klaunu. Es esmu dakteris klauns. Pavisam jauniņš, tikai otro gadu. Kā es kļuvu par īpašo klaunu? Atskatoties redzu, ka notikumi sekojuši tieši tik raitā secībā, lai es neizbēgami nokļūtu uz šī ceļa. Kā es smejos – nu nevarēju izsprukt.

Ziemassvētku laikā dakteri klauni aptinas ar lampiņu virtenēm un iet spīdēdami. Pašiem prieks, un citiem tiek pa gaismiņai. Pagājušā gadā gaismiņas nesām pat pie sestā un septītā stāva logiem slimnīcas augstajā korpusā. Nedaudz grabēdams, pacēlāja grozs ar diviem klauniem virzījās augšup, tad aizšūpojās uz vienu vai otru pusi, atkarībā no tā, kurā logā bija redzami bērni. Nenoliegšu, aukstumā stinga pirksti, taču karsēja tā pacilātības enerģija, kas klaunā saviļņo tīru, bērnišķīgu prieku un šo prieku aizripina citiem.

Es kļūstu par dakteri klaunu

Esmu žurnāliste, ilgus gadus strādāju laikrakstā, pēc tam gandrīz tikpat ilgi veselības žurnālā “36,6º C”. Kad žurnālu piepeši pasludināja par likvidētu, paliku uz pauzes. Pārņēma bailes – kā dzīvošu bez ierastā darba, kā iztikšu finansiāli?! Sākumā gribēju drudžaini meklēt darbu presē, bet meita lūdza palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu. Te piepeši feisbuka slejā ieraudzīju tekstu: “Biedrība “Dr. Klauns” izsludina jaunu dalībnieku atlasi.” Es zinu, kas tas ir! Es to gribu!

Kad pirms deviņiem gadiem Latvijā parādījās pirmie medicīniskie klauni, manī uzreiz atbalsojās šī ideja. Izlēmu doties līdzi klauniem viņu darba maiņā un par to uzrakstīt žurnālam. Taču, vērojot, kā strādā dakteri klauni, pamazām sevi nocenoju, kā saka aktrise Rēzija Kalniņa. Izlēmu, ka diez vai esmu tik talantīga, tik radoša.

Tomēr kopš bērnības man paticis ļauties izdomai, vakaros ģimenes priekšā uzstājos ar spontāni sacerētiem dzejoļiem vai skandēju zinātniskos traktātus, piemēram, par taureņu dzīvi. Brīnos, ka vecāki un māsa tik pacietīgi klausījās to visu.

Diemžēl dzīves skrējienā nācās šo brīvo bērnu sevī nedaudz pazaudēt. Atrast to vēlreiz ļāva terapijas metode, ko atzinu par sev ļoti piemērotu. Tā ir biodanza jeb biodeja. Deja un vienlaikus dziedināšanās, metode, kas skalda nost robežas. Biodanza ļauj dzīvot vieglāk un vairāk noticēt sev.

Domāju, ka tieši biodanzas dēļ atjaunojās ideja par pieteikšanos klauniem. Sava nozīme bija arī svētceļojumiem un tam, ka divarpus gadus nostrādāju kā brīvprātīgā pie onkoloģijas pacientiem. Un tomēr – vai klaunos mani paņems, vai to spēšu?! Pieteikuma anketu nosūtīju pašā pēdējā vakarā. Nolēmu tā – ja to neizdarīšu, nekad neuzzināšu, vai deru šim darbam.

Priekā iekliedzos, kad saņēmu uzaicinājumu uz pirmajām pārrunām. Taču īstie kliedzieni skanēja pēc pāris mēnešiem, kad pienāca ziņa, ka esmu uzņemta dakteru klaunu kursā.

Sajust ar matu galiem

Daudziem šķiet, ka būt par dakteri klaunu ir ļoti vienkārši – pietiek ar vēlmi iepriecināt bērnus, uzvilkt jokainas drēbes un uzlikt sarkano degunu. Arī es, pirms nonācu šajā profesijā, nevarēju iedomāties, cik nopietns ir šīs profesijas pamats, cik dziļa un daudzslāņaina ir klaunu apmācība.

Mums bija pamatīgs konkurss ar četrpakāpju atlasi. Vērtēja radošo potenciālu, psiholoģisko gatavību un citas nianses. No 150 cilvēkiem, kuri pieteicās, klaunos uzņēma tikai 20. Sekoja nopietnas mācības – apguvām psiholoģijas un medicīnas nianses, slīpējām līdzsvara izjūtu, izturību un māku sadarboties, trenējāmies pantomīmā un īpaši daudz – improvizācijā. Jo dakteru klaunu darba pamats ir improvizēšana – māka uztaustīt, gluži vai ar matu galiņiem sajust, kā jūtas bērns, ko viņš vēlas, un ap to visu būvēt spēli. Klauni strādā divatā, pārī. Partneris ir spēles biedrs un drauga plecs, svarīgs atbalsts.

Kādā vakarā pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas ieraugām sēžam apmēram 10 gadus vecu zēnu, kam viena pēda ir kaila. Klauni uztraucas: varbūt to zābaku kāds ir nozadzis, varbūt paķēris garāmskrienošs suns, bet varbūt aizpūtis sniegputenis?.. Nē, zēns purina galvu. Kas tad notika, klauni līdzjūtīgi vaicā. Un piepeši zēns sāk ļoti rūgti raudāt, asaras rit pa vaigiem. Viņš izstāsta, ka brauca no kalna un ietriecās kokā, kāja ļoti sāp. Vai brauci ar ragavām? Nē, ar ābolīti. Klauni, protams, zina, kā ir tāds slidināšanās paliktnis, taču sarunu vēršam citādi. Kāds ābolītis tas bija – antonovka vai sīpoliņš? Varbūt ābolu zapte? Vai ābolu plātsmaize? Zēns vairs neraud, pavīd smaidiņš. Ar ko vēl var braukt no kalna? Vai ar bumbieri? Nē, saka zēns. Ar kāpostgalvu? Nē. Ar kartupeli es negribu! – niķojas mana klaunu kolēģe Elīna jeb Čipa. Bet es negribu ar burkānu! – piebalsoju. Varbūt ar arbūzu? Ak nē, klauni noskurinās: ar to lai tētis brauc. Smejas tētis un dēls, spurdz visi, kas sēž uzgaidāmā telpā.

Ar ko lai mēs braucam no kalna? – klauni izmisuši lūdz zēna palīdzību. Puika viltīgi izmet: brauciet ar zirni! Ak, šausmas! Nu ir klauniem problēma – kā lai divi klauni nobrauc uz viena zirnīša?! Puikam asaras nožuvušas, acis dzirkstī. Varam doties prom.

Vingrojums uzacīm

Kad esmu dakteris klauns, es redzu bērna sāpes, bailes, trauksmi vai dusmas, bet meklēju spēli – bērna tēmu, lai to izspēlētu un šādā veidā emocijas transformētu, pārveidotu. Mēs aizejam, bet bērna fantāzijā paliek ideja vai tēls, kas kalpo kā atbalsts skumjākā vai grūtākā brīdī. Reizēm spēle ir gara, turpinām to tik ilgi, kamēr redzam, ka bērnam tas ir nepieciešams.

Pie palātas durvīm mīcās klauni un bijīgi vaicā: “Vai drīkst ienākt?” Bērns var atļaut, bet var pateikt klauniem “nē”. Slieksnis ir svarīga robeža. Ārsti ierodas apgaitā, māsiņas liek sistēmas, veic injekcijas un dod zāles, visi nāk palātā bez liekām ceremonijām. Te piepeši uzrodas dīvaini cilvēki ar sarkaniem deguniem un bez atļaujas iekšā nenāk. Ja cienām bērna robežas, tas ļauj viņam justies drošībā. Klauns ir ļoti emocionāls tēls, un slimnīcā, kur īsti nav pieņemts paust emocijas, mēs ienesam atļauju būt emocionālam, it kā sakot – tu drīksti tā justies.

Ja bērns negrib, lai klauni ienāk palātā, cienīgi atkāpjamies. Vai arī – kā ir bijis – tik ilgi dodamies prom, tik pārspīlēti atvadāmies, līdz bērns jau sāk smieties. Tad tiešām varam aiziet, jo bērna enerģija ir nedaudz uzbangojusi. Bet varam palikt un atrast spēli, kas svarīga tieši šim bērnam un tieši šobrīd.

Slimnīcā laiks rit lēni, bērnu māc bailes, sāpes, neziņa, brīžiem ir skumji un bēdīgi. Tad ierodas dakteri klauni un ir gatavi uzburt jebko savā un viņa iztēlē. Nereti tēmu atrast palīdz vizuāli sīkumi, piemēram, iemīļota multeņu varoņa zīmējums uz krekliņa vai kāds piederums, kas apliecina bērna patiku sportot. Pat ja pusaudzei šobrīd ļauts atrasties tikai guļus, vingrošana ar uzacīm taču drīkst notikt! Un klauni ir gatavi sekot čempiones norādījumiem.

Viss ir spēles vērts, tas nekas, ka atrodamies slimnīcā. Atliek tik pavērt fantāzijai vārtus. Vai ir iespējams palātā sarīkot koncertu, ņemot talkā intravenozās sistēmas statīvu kā mikrofonu, bet ritmu izsist ar karotēm vai pildspalvām? Vai var tapt basketbola mačs, kur bumbas saritina no papīra dvieļa, bet par grozu kalpo miskaste? Un kā ar iespēju pagatavot kūku pēc bērna receptes bez neviena produkta un vēl izcept to naktsskapīša atvilktnē? Nokļūt mežā un lasīt sēnes kopā ar tēti? Protams, ka tas viss ir iespējams, un tas viss ir noticis manā daktera klauna darbā.

Tuvplāns ar šuvēm

Ja bērns ir ierāvies sevī, nomākts, skumjš, nepieciešams izkustināt viņa enerģiju, dot šai upei straujāku plūdumu. Man kā klaunam ir dažādas mākas, kā to izdarīt caur spēli. Savukārt citam bērnam enerģijas ir pārlieku daudz – jau tikai ieraugot klaunus, viss iet pa gaisu. Tātad uzbangojumu nepieciešams klusināt. Arī tam ir savi veidi. Klauns ļauj bērnam izreaģēt arī agresiju, dusmas, piemēram, kopā uzsākot cīņu ar iedomātiem zobeniem. Ir gandarījums redzēt, kā mainās bērna izskats un reakcijas. Nereti to vārdos ietērpj vecāki: manai meitiņai šī ir pirmā reize slimnīcā, un es priecājos, ka viņa satika jūs.

Diezgan biežs jautājums, ko dažādi ļaudis ir jautājuši man kā dakterim klaunam: tas laikam ir ļoti grūti visu laiku redzēt bērnu sāpes un slimības?! Bet es šo darbu uztveru citādi, savādāk skatos uz šiem bērniem. Eju ar savu uzdevumu, kas ietver daudz vairāk nekā tikai sasmīdināšana vai joki. Turklāt mums regulāri notiek supervīzijas, kur varam pārrunāt samilzušo. Un visu laiku turpinām mācīties, lai būtu arvien labāki klauni.

Ne velti medicīniskā klaunāde ir terapija, tās efekts zinātniski pierādīts daudzos pētījumos. Dakteru klaunu esamība medicīnas iestādē ievērojami mazina pacientu satraukumu un bailes atlabšanas procesā, savukārt klātbūtne procedūru laikā samazina nepieciešamību lietot pretsāpju līdzekļus.

Turklāt skaidri zinu, ka es kā Gunta nevarētu skatīties, kā meitenei uz pieres liek vienpadsmit šuves, bija tāds gadījums. Taču kā Gugai man bija cits fokuss – pievērst meitenes uzmanību, kaut uz mirkli attālināt no iedziļināšanās sāpēs. Tā nu es stāvēju uz trepītēm virs meitenes galvas (jo citādi viņa mani neredzētu, esmu maza auguma), māsiņa šuva pusaudzes pieri, bet mēs ar Dakteri Bananovu jeb kolēģi Pāvelu vērpām nopietnu sarunu par nabaga balodi, ar ko meitenes piere saskrējās, kad viņa izbāza galvu pa lidmašīnas logu. Atvainojiet, bet tāda bija klaunu versija…

Valsis gaitenī

Dakteris klauns noder ne tikai sasirgušam bērnam, bet arī viņa vecākiem un mediķiem. Ne velti pētījumos pierādīts, ka, radot palātās pozitīvu un dinamisku atmosfēru, klauni vienlaikus palīdz mazināt arī mediķu emocionālo stresu. Pajokot ar dakteriem un māsiņām, garderobistēm, apkopējām, tehniskajiem darbiniekiem – arī tā ir mana ikdiena.

Nesen ar Dakteri Oi jeb Zani ejam pa nodaļas gaiteni. Zane rāmi spēlē ukuleli, es tur tā grozos. Piepeši gaitenī parādās medmāsa, un mēs uztriecamies viena otrai! Viņa jau savelk piktu seju, redzu, ka gatavojas skarbam tekstam. Bet es sāku dejot. Un aicinu viņu līdzi. Un tad notiek negaidītais – māsiņa sāk līganu valsi. Acumirklī viss saplūst vienā – Zanes ukuleles spēle, manas kustības un māsiņas skaistā deja. Tādiem brīžiem ir zelta maliņa. Tos paturu sirdī, tos izceļu no atmiņas un baudu kā savu slepeno saldumu.

Arī daudziem tētiem un mammām ir prieks mūs satikt. Dažreiz ne tikai bērna labsajūtas dēļ. Ja redzam, ka palātā vienas gultas vietā ir tukšums, skaidrs, ka bērns ir aizvests uz operāciju. Pat ja medmāsiņas klauniem piekodina: tajā palātā varat neiet, tur nav bērna, mēs zinām, ka tomēr jāmēģina iet. Palātā nervozē mamma vai tētis, mokoši domājot par to, kā norit operācija, kā jūtas bērns. Viņi nezina, cik ilgi vēl jāgaida, laiks rit neciešami lēni. Un tad nāk klauni un uzsāk jokainu tērzēšanu – par skaisto mākslas muzeju, ko mamma iekārtojusi palātā (pie sienas ir evakuācijas plāns), vai par svarīgo apavu jautājumu, sak, kāpēc tētim nepieciešamas dažādu izmēru krosenes un kā viņš tik mazas var uzvilkt.

Lai skanīgi tinkšķ!

Man ļoti patīk, kā teicis pasaulslavenais klauns Slava Poluņins: dari dzīvē tikai to, no kā tev vēderā “дзинькает”. Latviski to grūti precīzi pārtulkot. Dari tikai to, no kā tev vēderā (dvēselē) skanīgi notinkšķ. Un vēl Poluņins teic, ka laimīga dzīve ir tad, ja strādā kopā ar cilvēkiem, kurus no sirds vēlies apskaut. Tā ir mana klaunu ģimene, kā mēs saucam. Savējie, tikpat dullie un talantīgie, neparastie un īpašie.

Ko šis darbs dod man? Drosmi visās dzīves situācijā. Vēlmi būt vērīgākai, spēt ielūkoties aiz virspusējā, redzamā. Būt godīgākai un vienkāršākai. Un noteikti – vieglumu un prieku it visā. Es negribu ļaut, lai ikdienišķo sīkumu drūzma apdzēš manu prieku!

Kad klaunu pāris gatavojas kārtējai maiņai, mēs vispirms sapošamies, uzvelkam tērpus, tad iesildāmies ar mūziku. Jāiekustina viss ķermenis, jo klauna darbs ir ļoti ķermenisks, emocijas rādām ar visu ķermeni, izteiksmīgi. Iesildoties mēs abi sakontaktējamies, iemirdzamies. Kā svētku lampiņas, kad nospiež slēdzi.

Un tad seko maģija. Es iztēlojos, kā mana enerģija mutuļo visā ķermenī un visbeidzot tiek līdz degunam, kņudinās pašā tā galiņā. Un es to ieslēpju – uzlieku vismazāko masku pasaulē, savu sarkano degunu. Acumirklī ikdienišķais izplēn, izgaist. Parādās burvīgā klaunu pasaule, kurā ir iespējams viss.

Informācija

Dakteri klauni strādā bērnu slimnīcās Rīgā, Cēsīs, Valmierā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. Biedrība “Dr. Klauns” darbojas par ziedotāju naudu, tai nav cita finansējuma. Milzu pateicība ikvienam, kurš atbalsta klaunu darbu ar ziedojumiem (informāciju var atrast biedrības mājaslapā Drklauns.lv).

DR GUGAS BLOGS - Raksti presē