DR GUGAS BLOGS - Blogs

18 metri mīlestības

Thu, 27 Mar 2025 19:18:00 +0000

Man vienmēr ir interesanti uzzināt, kas atrodas aiz slēptā priekškara – kā veidojās kāda unikāla lieta, šis brīnuma rašanās process. Baltijas Biodanza festivālā, kas Latvijā notika jau 9. reizi, pārsteidza grandiozs gleznojums. Tā autore ir Zīna Ceske, māksliniece un biodanza skolotāja no Siguldas. Zīna pavēstīja, cik neparasti tapa šī īpašā glezna. Dalos šajā stāstā.

* Pasākumu norises vietas “Padejosim?” plašajā zālē, kur tradicionāli notiek biodanza festivāli, pa visu gala sienu ir spogulis. Tas domāts, lai dejotājs varētu redzēt un kontrolēt savas kustības. Taču biodanzā šis princips neder, šajā metodē kustības nevar būt nepareizas, jo katrs izdejo sevi. Biodanza dejotāji skatās cits citam acīs un dvēselē, ne spoguļos. Tādēļ tie vienmēr tiek aizklāti.

* “Es tik milzīgu spoguli citur neesmu redzējusi – 18 metrus garš un 3 metrus augsts!” stāstu iesāk Zīna. Pagājušajā festivālā spoguli aizsedza vairākas Zīnas radītas lielformāta gleznas, kur māksliniece atspoguļoja biodanza metodes būtību. Turklāt tas bija viņas biodanza skolas apmācību noslēguma darbs. Šogad viņa nolēma veidot ko citādu.

* Vispirms vajadzēja sameklēt audeklu, kas derētu šai idejai. Izrādījās, ka visi par mazu. “Es biju šokā! Kā sašūšu kopā tos pusotrmetrīgos gabalus, jādabū taču 18 metrus! Tas ir par traku. Labi, ka gadījās attapīgs pārdevējs, ierādīja speciālu audeklu, kas saucas vēja barjera, to izmanto jumtu izolācijai. Diemžēl drāna bija gareniski pārlocīta un vietām saburzīta. Veselu dienu līdz pagurumam gludināju locījuma vietas,” atceroties nopūšas māksliniece.

* Parasti Zīna glezno uzreiz uz audekla, bet šoreiz saprata, ka vispirms jāveido skices. “Mana doma bija zīmējumu veidot jēgpilnu, ietverot simbolus, kas ataino biodanza būtību. Man gribējās parādīt, ka biodanzu visā pasaulē dejo ļoti daudzi. Un visi ir saistīti, dejojot kopā. Arī biodanza festivāla nosaukums to vēsta – “Māksla būt saiknē.” Tā nav glezna, bet drīzāk plakāts, kas sastāv no simboliem. Es to gribētu dēvēt par manifestāciju.

* Es zīmēju rokas visdažādākajos veidos, jo pieskārieni un glāsti dzīvē ir tik svarīgi, to daudz izdejojam biodanzā. Apskāvienus, kas ir būtiski, lai nonāktu saiknē ar citiem. Zīmēju dejotājus, kurus šī metode paceļ spārnos. Ieliku biodanza simbolu, balto gārni, kurš spēj būt gan ūdenī, gan uz zemes, gan brīvi lidot. Tas ir metodes autora Rolando Toro vēlējums pasaulei – apzināties visas dzīves dotās iespējas, ļauties notiekošajam, būt laimīgam šeit un tagad.

* Radās ideja izmantot franču mākslinieka Anrī Matisa gleznas “Deja” motīvu, kur cilvēki dejo aplī, rokās sadevušies. Skatījos reprodukcijas. Tur bija Pikaso Miera balodis, uzzīmēju arī to – ļoti svarīgi šajā nemierīgajā laikā. Protams, zemeslodi, ko tur cilvēka rokas – jo esam daļiņa no Visuma. Un vēl, un vēl… Piepeši man uzrakstījās: “Never stop dancing”. Ja jau nepārstāt dejot, tad rakstīju to daudzas reizes visa plakāta garumā.”

* Kā tapa šis gleznojums praktiski? Apjomīgo audeklu izklāja zemē, tad pa daļām pārnesa uz tā skices. Zīmēja ar ziepju gabaliņiem, līdzīgi kā šuvējs, pārnesot piegrieztni uz auduma. Pēc tam vajadzēja izdomāt, kā to visu īstenot krāsā. Māksliniece skaidro, ka vēja barjeras materiālam ir sīki caurumiņi, tādēļ vajadzēja ļoti daudz krāsas – 15 litrus!

* “Paldies, ka man bija iespēja darboties Siguldas pilī, kur atrodas arī mana darbnīca. Varēju tur izklāt milzīgo drānu, taču vienalga nācās gleznot pa daļām. Sākumā izmēģināju krāsu klāt ar konditorejas šļirci, līdzīgi kā krēmu liekot uz tortes. Taču krāsa šļakstījās, un garnējamā ierīce bija pārāk mazietilpīga. Hmm, ko lai izdomāju?! Manam vīram garšo boržomi, sakrājies daudz pudeļu, varētu tās likt lietā. Bet kā? Ā, trauku mazgājamā līdzekļa pudelei ir ērts uzskrūvējams uzgalītis, pamēģināšu ar to! Līnija iznāca pietiekami bieza. Tā arī darbojos.

* Kad viena gleznojuma daļa bija gatava, ierullēju to. Lai audeklu satītu, vajadzēja atrast 3 metrus garu koku vai ko citu. Sākumā no kaimiņa aizņēmos pagarināto karoga kātu, vēlāk veicu meklējumus būvmateriālu veikalā. Nav, nekā tik gara nav! Tad “Depo” ieraudzīju lielus linoleja ruļļus, un turpat blakus – serdeni, uz tā linoleju uztin. Tieši 3 metri! Man to vajag! Pārdevēja piekrita pārdot.”

* Zīna ņēma trīsmetrīgo guvumu azotē un devās uz Siguldas autobusu. Labi, ka šoferis bija pazīstams, atļāva ieguldīt pirkumu salonā uz grīdas. Siguldā viņu gaidīja uzticamais velosipēds. Bet kā to garo mietu uz riteņa vest? Atkal paveicās, jo tuvumā darbojās viņai pazīstami mākslas skolas absolventi, kuri iedeva savilcējus, lai varētu ērti piestiprināt. Līdzīgi gāja, kad māksliniece veda jau gatavo gleznas rulli. No Siguldas līdz Rīgai viņa brauca ar satiksmes autobusu, bet Rīgā vēl bija jāiestīvējas tramvajā! Bez piedzīvojumiem neiztieku – tā smejot saka Zīna.

* Lielais plakāts tapa nedēļu, diendienā. Krāsa gan ilgi žuva. Otrā dienā Zīna atnāk, patausta – vēl mitrs. Tikmēr viņa zīmēja zvaigznītes.

“Manās sajūtās zvaigznītes ir impulsi. Tās ir kā gaismiņas šajā gleznojumā. Kā kosmiskais, kas šobrīd dzīvē ir tik spēcīgs – tik daudz kas mainās. Reiz naksnīgajās debesīs ievēroju zvaigzni, kurai ir tādi kā stariņi. Tiešām stari?! Tagad tā ir mana vakarzvaigzne, ik vakaru sasveicinos.

* Kad gleznojumu pabeidzu, ieraudzīju apakšmalu, tā bija nomācoši melna. Noplēsu bieza kartona gabalu, liku klāt audeklam un virs tā ar otu krāsoju tādus kā viļņus. Es dejoju virs visa! Es jau arī ar to boržomi pudeli un krāsu dejoju, tā arī pagāja mana nedēļa.

Pag, bet vai tie ir viļņi? Varbūt kalni, tādi mazliet nervozi… Tā ir Zeme! Mūsu Zemes dzīve, kas ne vienmēr ir maiga. Tas ir Visums, kur viss ir plūsmā, un cilvēks ir tajā iekšā, dejo. Tā ļaušanās, tā pieņemšana, tā plūstamība, tas ir tik biodejiski.”

* Interesanti, ka visu lielo gleznojumu kopumā Zīna ieraudzīja tikai tad, kad to piestiprināja festivāla zāles spogulim. Kā bija to redzēt?

“Līdzīgas bažas kā saimniecei, izņemot no cepeškrāsns kūku – vai būs saplakusi vai tomēr izdevusies?! Man patika, kā viss izskatās. Bet daudz svarīgāk man bija redzēt, kā mūsu dejotāji to ierauga – viņu sajūsminātās acis man izteica visu. Manī ielija prieks.”

2025. gada 6. marts, 7.slimošanas diena

Thu, 06 Mar 2025 21:07:00 +0000

Pirmais svaigā gaisa malks pēc sešu dienu smagas neveselības. Tas ir kaut kas īpašs! Izejot ārā un ievelkot elpu, šķiet, ka šis gaiss sašūpo. Sašūpo visu, kas iekšpusē sastāvējies, kas sastindzis, vīrusa un slimības iekalts. Visas šīs dienas bija sajūta, ka ķermeņa iekšpusē kāds grozītu smilšainu burkānu, tādu tikko no dārza, raupjām smiltīm aplipušu. Nē, drīzāk es pati jutos kā burkāns, tikai ne tas no dārza, bet tas tur, lielveikala nomazgātais, pēc pāris dienām jau ļenganais.

Īss gājiens līdz pagalma soliņam. Tālāk neeju, nav spēka. Labi, nodomāju, pirmo mērķi atceļu. Gribēju iet uz mežu, tas tepat netālu, minūtes piecas, bet šobrīd šķiet neticams, nepieveicams ceļojums. Pasēžu. Saule silda, vējš patīkami skrien gar vaigiem. Labi, tomēr iešu, bet tikai līdz pirmajai atradnei, kā es to saucu, manai nātrīšu vietai. Kādreiz tur atradās mazdārziņi, tie pamesti, tur agros pavasaros garāmskrienot paķeru nātrītes. Paskatīšos, vai tagad jau lien no zemes laukā.

Eju ļoti lēni, tikai soli pa solim. Atspiežos pret žogu, pastāvu pie laternas staba. Elpoju sauli, gaisu. Un jūtu, kā katrā šūnā ieplūst dzīvība. Tad atsāku iet. Nātrīšu atradne klāt. Cītīgi lūkoju. Vēl nav, manas nātrītes vēl nav modušās. Toties ir visādas citas zaļas lapiņas, pazīstamas un man nezināmas, taču ikkatra pārpilna dzīvības, tik zaļa.

Atceros, kā agros pavasaros ar tēti, mammu un māsu gājām uz mežu, un vienmēr strīdējāmies. Strīds bija par to, vai šis zaļums, šī zālīte ir pagājušā gada vai jau šogad izaugusi. Uh, kā mēs strīdējāmies! Kuram ir taisnība, tā arī nenoskaidrojām, bet katru mazāko zaļumu pētījām ar prieku.

Turpinu nesteidzīgi iet, elpa mani vairs nešūpo, tieši pretēji – jūtu, kā katra elpa, katrs solis mani stiprina. Nākamā atradne ir mazās priedītes. Noplūcu vēl stingros pumpuriņus, cītīgi košļāju. Tieši vakar tējā izdzēru pagājušā pavasarī lasītos. Tikt pie jauniem priedes pumpuriem – tāds bija lielais mērķis šodienas pastaigai.

Vēl viena atradne – liepa. Liepas pumpuriņi ir mani visgardākie. Tie vēl snaudoši, bet iekšā spēks jau ir. Katram pumpuram ir superspēks, tas ļauj atvērties lapai un ziedam, kokam turpināt augt.

Pēc tam aplūkoju krūmiņus, kas jau raisa kādu zaļu vaidziņu. Sasveicinos ar kļavu: ei, drīz nākšu pēc taviem ziediem. Jo redzu, ka būs, jau pavisam drīz. Un tad es dzirdu putnu dziesmas. Vēroju skudras māsiņas. Arī viņas vēl lēnas, tikpat lēnas kā es šodien. Redzu zīlītes, kas joņo pa mežu kā aptrakušas no laimes par to, ka sācies pavasaris. Esmu dabas vidū. Vējš, saule, un es dzīvoju. Pateicībā par visu, kas man dots.

klava.jpeg

Pārdomas par pārdomām

Mon, 17 Jun 2024 13:44:00 +0000

Vakarnakt nopublicēju, publiskoju savu jau nedaudz iesūnojošo Gugvietni, lapu vai nu kā tur šito visu jādēvē. Bija tāda sajūta, ka atveru savu slēptāko plauktiņu..., kurā nekā slēpjama nav. Ha ha.

Šodien visu dienu par to jādomā - kam interesēs tas, ko rakstīšu, vai vispār šis blogu laiks nav pagājis, varbūt tagad visiem vajag tikai ātri aizzibošus Tiktokus vai sēdēšanu laivā (bez motora). Bet nu jau par vēlu bēgt atpakaļ savā alā. Ja jau iznācu pļavā, tad arī jāmāk stāvēt taisnu muguru un nostāvēt pret odiem, lapsenēm vai citiem nezvēriem.

Šodien es domāju par biodanzu, par biodeju, un nesaprotu, kāpēc stāstā par sevi nemaz to nepieminēju. Laikam tādēļ, ka biodanza ir ļoti cieši ieplūdusi, iedejojusi manā dzīvē. Pirmoreiz to iepazinu, gatavojot rakstu žurnālam par biodanza metodi, taču toreiz tikai teorētiski, no Kristiānas Kalniņas stāstītā un no trim dāmām, kuras intervēju par viņu sajūtām, pieredzot biodanzas nodarbības, ko dēvē par vivencijām (vivencija=pārdzīvojums). Toreiz Kristiāna man iedeva dāvanu karti un sacīja: "Kad būs laiks un iespēja, atnāc un izmēģini biodeju pa īstam." Dāvanu karte gulšņāja manā plauktā trīs (!) gadus. Goda vārds!

2016. gadā, kādā februāra trešdienā izlasīju Kristiānas ierakstu FB: "Ja Tev šodien ir brīvs vakars, atnāc padejot, mums ir atvērtā nodarbība". O, man ir brīvs vakars, es nodomāju. Un devos.

No tās dienas, no tā brīnišķīgā vakara esmu kopā ar biodanzu - es biju apburta jau ar pirmo reizi. No tām acīm, skatieniem, dvēseļu gaismām, no manām nerimtīgajām asarām, kas plūda un plūda... taču šīs pavērtās slūžas mani nenobaidīja, bet darbojās kā magnēts. Kā tā var būt? Mani urdīja interese piedzīvot to vēl un vēl, sajust, kas šajā biodanzā ir tāds, ka vienā vakarā, pāris nieka stundās iespējams atraut vaļā gadiem sakrātos korķus, iespējams just līksmi, gaišu prieku, lidojumu un brīvību, lēkt un virpuļot kā bērnībā.

Biodanza nav maģija, kā man savulaik patika domāt, tā ir metode, zinātniski pamatota un gudra tehnika, kas caur deju, kustību, īpaši atlasītu mūziku un cilvēku sastapšanos ved dziļumā, ļauj satikt īsto sevi un pamazām atveseļo. Ļauj dzīvot vieglāk, nojauc stīvās robežas, paver sirdi mīlestības plūsmai.

Nu jau divus gadus es mācos par biodanza skolotāju, nu patiešām tas bija man pašai negaidīts lēmums. Jo es vienmēr sacīju, ka gribu tikai dejot, vispār negribu zināt, kas aiz tā priekškara, kas lācītim vēderā. Bet, izrādās, tur ir tik interesanti, tur ir slāņu slāņi, tur ir atklājumu vulkāni, tur ir pārdzīvojumu Atlantīdas, tur ir Everesti, kuros kāpt un kāpt, sasniedzot virsotnes, bet apjaušot, ka ir vēl augstākas virsotnes...

Es mīlu biodanzu, tā dod man brīvību un uzdrīkstēšanos, vieglumu un drosmi iet savu jauno ceļu. Bez biodanzas ceļa es nebūtu nonākusi uz Daktera Klauna ceļa, nebūtu satikusi takas, kur es sastopu cilvēkus, kam gribu dot savu sirds siltumu un dalīties mīlestībā.

Es vienmēr saku: ja iesi savu īsto ceļu, ko tev rāda Dievs, tad noteikti piedzīvosi sajūtu - kāds tavā ceļā klāj baltus dvieļus. Pa baltiem dvieļiem ir viegli staigāt.

Wed, 24 Jan 2024 16:17:00 +0000

2024.gads 24. janvāris

Sakārtot var arī debesīs...

Mani šonakt piemeklēja jocīgs un vienlaikus smieklīgs sapnis. Es atnāku uz VSAA pie inspektores, jo man jāsakārto svarīgi dokumenti. Bet redzu – tur jau sēž Lūsis un sparīgi kaut ko stāsta darbiniecei, skaidro, ka viņam vajadzētu trešo pensijas līmeni. Es samulstu. Kādā sakarā viņam interesē trešais pensijas līmenis?! Pirmkārt, viņš jau sen ir pensijā, otrkārt, viņš jau ir miris. Lūšuks parakstās visos papīros, pieceļas un aiziet.

Es apsēžos krēslā pie inspektores un saku: jūs taču viņu redzējāt, ja? Nu jā, darbiniece atbild, mēs jau viņu te zinām, viņš tāds impozants vīrietis, liela auguma. Es saku: bet vai jūs zināt, ka viņš jau ir nomiris?! Inspektore parausta plecus un saka: jā, zinu, bet viņš tik pārliecināti visu stāstīja, mēs parunājām un tos dokumentus parakstījām… Es saku: tas gan ir ļoti jocīgi, un kā tas vispār iespējams?!

Tālāk sapnī es gribu visiem savējiem piezvanīt un izstāstīt, ka es redzēju Lūsi, bet piepeši ieraugu savu klasesbiedreni Helgu. Es viņai saku, lai nāk pie manis dzert kafiju, es kaut ko dīvainu izstāstīšu. Mēs ejam uz autobusu. Es redzu, ka ārā uz soliņa sēž Lūsis un kaut ko stāsta svešam onkulītim. Lūsis ir novilcis garās bikses un sēž trusikos. Es tā kā gribu teikt, ka tas nav forši, bet tad padomāju: viņš taču ir nomiris, lai taču dara, kā grib, lai sēž trusikos, ja viņam tā labi… Es pagriežos pret viņu un saku: es eju uz mājām gatavot pusdienas, kad tu te pabeidz pļāpāt, nāc. Tā tas sapnis beidzās.

Turpinājums bija vēl jokaināks. Pēc pāris stundām man piezvanīja inspektore no VSAA un izskaidroja dažas man svarīgas lietas. Paskaidrošu, ka es jau visu šo gadu pretendēju uz vienu pabalstu, kas saistīts ar Ojāru un Černobiļu. Man pat notika administratīvā tiesa, kas apstiprināja, ka man šis pabalsts tomēr pienākas. Vēl tikai daži soļi, un ilgais process beigsies. Noklausījusies šo manu sapni, Linda, mana meita sacīja: nu re, Lūšuks tur aizgāja un visu sakārtoja, parūpējās par tevi.

Laikam tiešām tā – sakārtot taču var arī debesīs…

Jau mēnesi

Thu, 02 Feb 2023 22:22:00 +0000

Šodien paiet tieši mēnesis kopš tā tumšā rīta, kad es ienācu istabā, lai palūkotos, vai viņam viss ir labi.

Ieraugot, kā Lūšuks guļ, mana reakcija ir - gandrīz šoks. Jo nekad viņš negulētu tā - neliktu galvu tur, kur kājas. Tāda ir viņa dzīves kārtība, laikam jau ieaudzinātas lietas, ko viņš visai konservatīvi ievēro. Kāpēc tu tik jokaini guli?! - gribu iesaukties, taču vārdi paliek iesprūduši. Tai pašā acumirklī manī izjoņo sāpīgs zibens: Lūšuks ir miris, viņa vairs nav.

Pieeju savam vīram pavisam tuvu un redzu viņa seju, tādu bālu un mierpilnu, acis ciet, mute pavērusies. Tāda dīvaina seja, sveša, neizprotama. Ko darīt? Kas man tagad jādara? No manām plaušām un kakla izlaužas tāda kā milzu bites zumēšana, es dūcu un metu pa dzīvokli dīvainus lokus. Kā tas varēja notikt, kā??? Pulkstenis ir seši no rīta. Piķa melna tumsa un es. Nē, mēs divi, tikai viens jau ceļā uz citu pasauli. Jāaizsien nomirušajam mute - izzibsnī kaut kur lasīta gudrība. Bet kā? Kā to izdarīt?

Zvans Ilonai, zvans māsai, zvans meitai - kā izmisuši palīgā saucieni, nepieciešamība dalīties satraukumā un sāpēs. Ilona teic, ka savu tēti, kurš arī nomira mājās, uzreiz nomazgājusi. Jā, es tā darīšu! Darboties, rīkoties, mans izmisušais prāts liek pie darba rokas. Paņemu bļodu, švammi un ziepju gabaliņu. Tecinu ūdeni un laikam pirmo reizi esmu tik nikna par to, ka mūsmājās siltais ūdens netek uzreiz, bet tā sasilšana jānogaida. Sagaidu pietiekami siltu ūdeni, pārbaudu, vai nav par karstu. Kā bērnam, gatavojot pirmo vanniņu pēc atvešanas no dzemdību nama. Stiepju pilno bļodu, ūdens izšļakstās uz čībām, bet es to visu neievēroju, negribu ievērot. Man ir jādara kas svarīgs, kas īpašs.

Novelku viņam zeķes un nomazgāju kājas. Cik labi, ka vakar apgriezām nagus, nodomāju. Bet kāda tagad nozīme vairs gariem vai īsiem nagiem, kāda? Mazgāju viņu visu, saudzīgi velku ar slapjo saziepēto sūkli, tad atkal ar ūdeni un nosusinu ar dvieli. Skaitu tēvreizi un Esi sveicināta Marija, skandēju visu laiku. Pa vidu stāstu Ojāram, ka tagad mazgāju kājas, tagad vēderu, tagad es ļoti uzmanīgi... mazliet pagaidi, es tūlīt... Pārvelku viņam tīras zeķes, tīras apakšbikses, tīras virsbikses. Skaidri ieraugu, kurš apģērba gabals jāņem no skapja, kurš krekls viņam patiktu, kuras bikses. Zeķes bez gumijas, lai nespiestu.

Termoveļas jaku, kurā viņš visus pēdējos mēnešus gulējis, novilkt nevaru. Jāgriež! - mana doma ir rāma kā ūdens bļodā. Piedod, Lūšuk, - tā kā vainīgi lūkojos viņa sejā. Ar vislielākajām šķērēm pārgriežu jaku - vispirms priekšpusē, tad pieguļošās piedurknes, kamēr apģērbu izdodas novilkt.

Mazgāju vīra seju tik maigi kā tikko piedzimušam mazulim, lai nesavainotu, lai nenodarītu pāri. Sajūtu, ka Lūšuka piere ir vēl silta. Vienu sekundes miljono daļu cauri domām izzib - silta piere, varbūt vēl dzīvs... Ieskatos vēlreiz viņa sejā. Tajā ir mūžīgs miers. Pieliecos un bikli noskūpstu maigi silto pieri.

Nāve ir noslēpums. Tagad es to zinu. Es biju tam tuvu tuvu klāt. Nesen izlasīju brīnišķīgu tekstu, kur bija arī tādas rindas: "Būt klāt brīžos pēc nāves ir neticama dāvana, tā ir dāvana cilvēkiem, ar kuriem esi kopā, un tā ir dāvana tikko nomirušajam. Viņš ir tikai mata attālumā, tikai sāk savu jauno ceļojumu pasaulē bez ķermeņa. Ja spēj saglabāt mierīgu vietu ap viņu ķermeni un telpā, mirušais tiek palaists skaistākajā veidā . Tajā brīdī, kad viņš ievelk pēdējo elpu, telpā valda neticami svētums. Atveras plīvurs starp pasaulēm."